Ļoti loģiska argumentācija. Nu jā, ar to jau es pasaku tikai to, ka situāciju vērtēju tāpat kā autors. Saeimas kārtības rullis nosaka tikai to, ka Juridiskajai komisijai savs atzinums par Alekseju Loskutovu jādod 15 dienu laikā, tas ir līdz 2. novembrim. Pēc tam jau iekļaušanu plenārsēdes darba kārtībā var "marinēt", cerot, ka sabiedrības emocijas aprims un paralēli piestrādājot pie pareizās argumentācijas, lai "pārliecinātu" deputātus piekrist Alekseja Loskutova atlaišanai.
Šeit gan jāsaka, ka valdošās koalīcijas barvežiem (piedodiet, viedokļu līderiem) pastāv kāds cits risks, kas iepriekš jāizvērtē. Dažos gadījumos var notikt arī pretējais tam, ko apraksta autors. Kāds iebiedēts, bet godprātīgs deputāts var zvērēt savam frakcijas vadītājam, ka paklausījis, bet pats paslepus nobalsot pret Loskutova atlaišanu. Normāli balsojums ir formāli aizklāts, t.i., deputāti balso, spiežot pogas, bet sistēma nereģistrē kā katrs balsojis. Protams, blakus un aizmugurē sēdošie "komisāri" uzmanīs visus šaubīgos.
Atklātu balsojumu nepieļauj Saeimas Kārtības rullis. Taču Saeima var pēc 10 deputātu pieprasījuma lemt par balsošanu ar vēlēšanu zīmēm kabīnēs. Tad var iestāties situācija, kuru aprakstīju. To mēs arī pieprasīsim, bet tas ir Saeimas vairākumam izšķirams jautājums.
Ir vēl viena iespēja, ko Jaunā laika frakcija ierosinās – pieņemt Saeimas lēmumu, ka valdības iesniegtais lēmumprojekts par Loskutova atlaišanu nav balsojams, bet nododams valdībai atpakaļ. Balsojums par šo lēmumprojektu būtu atklāts, un tiem deputātiem, kas būs bijuši pret to, būs ļoti grūti ticami melot, ka viņi ir bijuši pret KNAB priekšnieka atlaišanu. Šī ir iespēja, kas jāizmanto. Jo diemžēl es pilnīgi piekrītu R.Meļņikam, ka valdošajām partijām bieds, ka Loskutovs varētu palikt amatā, ir daudz briesmīgāks nekā jebkurš skandāls, kas saistītos ar viņa atlaišanu. Droši vien par godu tam upurētu Kalvīti un viņa valdību, novirzot tautas dusmas uz viņu un cerot, ka saglabās Saeimu un pašreizējo koalīciju. Taču pretējā gadījumā, ja KNAB uztur prasību tiesā un uzvar tiesu, teju miljona latu soda naudas nomaksa var būt nopietns trieciens pat oligarhu partijām, kuri turklāt nav īpaši pieraduši maksāt. Pieradums taču ir pavisam cits – pirkt varu dārgās vēlēšanu kampaņās.