Salīdzinājums ar Jēzus arodu neviļus izsprūk, kad uzzinu, ka latviešu kinorežisors Jānis Streičs Slampes Cinevillā pats nodarbojas ar "koku darbiem" — amatniecību. Šoreiz — atkal filmēt uzsāktā nacionālā grāvēja Rūdolfa mantojums dekorācijās, īpaši šīs spēlfilmas uzņemšanai uzbūvētajā saimes ēku pudurī, režisors metas strādāt arī kā galdnieks. "Bet man patīk! Uzceltās jaunās koka mājas — klēts, kalpu māja, saimes nams — tagad spīd kā svaiga bilde no tūrisma žurnāla, bet videi jābūt autentiskai, tādai, kurā dzīvo cilvēki, tādēļ mēs te ņemamies ar apdzīvošanu — sliekšņu un stenderu vecināšanu, laupām glanci un piešķiram reālismu," režisors aizgūtnēm stāsta, uzslavējot filmas mākslinieka Mārtiņa Milbreta komandas darbu: "Kādreiz teica — o, vecajos laikos, Rīgas kinostudijas dekorāciju cehā bija veči ar zelta rokām! Šie jaunie ir labāki — nav ne dzeršanas, ne pīppaužu, darbi rit tik profesionāli, ka man zaļa skaudība piemetas." Jūtams, ka Streičs atkal ir savā elementā — priecīgs, možs, rosīgs kā "tas vecais šveiciešu laikrādis".
Sākās pirms četriem gadiem
Rūdolfa mantojums ir filma, kuru pirms kāda laika kuluāros un arī publiski Kultūras ministrija, Nacionālais kinocentrs, Rīgas dome un pat valdība ar Saeimas vīriem sludināja kā prioritāti — šo iespēju filmēt "nacionālo grāvēju" latviešu kinoklasiķim Jānim Streičam grasījās pasniegt kā labāko dāvanu režisora septiņdesmitajā dzimšanas dienā. Tagad Streičs, uzrunāts par reāliem filmas pabeigšanas termiņiem, nosmejas: "Nezinu, kad tā būs gatava, ceru, ka uz manu 75.jubileju. Nākamā vasara jāgaida, nekur nespruksi bez līgošanas — kā tad Blaumanis un Skroderdienas bez šiem latviešu auglības svētkiem?" Problēma veca, kā viss mūsu valstī, kas saistīti ar kultūru, — nauda un organizācija.
Precīzāk — naudas trūkums un jaunu piegājienu trūkums liela mēroga (un salīdzinoši liela budžeta) projektu producēšanā: "Mācāmies, mācāmies... no savām kļūdām," režisora ironija jau skan kā mantra, "kaut gudrāki cilvēki mācītos no citu kļūdām."
Tieši pirms četriem gadiem, 2004.gada septembrī Streičs iesniedzis pirmo idejas pieteikumu — gribot taisīt tādu filmu Kas bija, pirms bija — pats sacerējis "priekšspēli" vai kā mūsdienu kinoindustrijas slengā teiktu — prīkvelu leģendārajām, katram latvietim jau no galvas zināmajām Skroderdienām Silmačos, bet talkā ņemot arī dažas citas Rūdolfa Blaumaņa stāstu un noveļu tēmas un personāžus.
Ideja LNT direktoram Andrejam Ēķim, kurš gadsimtu mijā aktīvi propagandēja un arī realizēja latviešu dramaturģijas/literatūras ekranizēšanu mazbudžeta telefilmās (tādas tapušas četras), likusies pārāk laba, lai "apmierinātos" tikai ar televīzijas formātam paredzētu pieticīgu filmu, un tā pamazām tapis grandiozais "tautas spēlfilmas" Rūdolfa mantojums plāns. Patiešām, Streiča scenāriju lasot, aizrāvās elpa — pārsteidza domāšanas rituālais vēriens un literārās kvalitātes, par sižeta fantāzijām pat nerunājot (režisors bilst, ka inspirējies no divām šķietami sīkām Blaumaņa aprakstītajām epizodēm — novelē Undupa četrjūgs viņu pārsteidzis latviešu zemnieka sīvais spīts un lepnums — "izkonkurēt" kungu un arī uztaisīt lepnu karieti, kā arī skroderdienu dēku mutīgās apcerētājas Bebenes replika par to, ka vecais Silmačs bijis makten lustīgs vīrs, — tas ļāvis pafantazēt par padzīvojušā saimnieka romantiskajām dēkām ne tikai krievuturku kara, bet arī mīlas frontēs...).
Režisors enerģiski noskalda — aktieru proves, pilns komplekts, man bija galdā gatavs jau pirms trijiem gadiem! Un piebilst — paldies Dievam, ka neviens no vadošajiem tēlotājiem nav pa šo laiku nomiris, ja nu vienīgi vecāks kļuvis, varbūt apresnējis, sirmāks... (ņemot vērā faktu, ka filmēšana sākās jau pērnvasar, strauji ritošais laiks tiešām darbu padara grūtāku grimētājām — aktieriem jāizskatās vienas epizodes robežās identiskiem, kaut filmēts acīmredzami tiks, hm, vismaz trīs gadu intervālā, kaut arī režisors jau paredzējis radīt sezonas — gadalaiku maiņas — rita iespaidu).
Jābūt stratēģijai
Problēmas, kas apgrūtina jebkuras vērienīgākas filmas tapšanu, cēloņus Streičs redz neprasmē stratēģiski plānot, paredzēt nākotni. Viņš gan nevaino kādu konkrētu institūciju vai cilvēkus, bet tomēr izsaka kategorisku pieņēmumu, ka šī "stratēģiskā plānošana" steidzami ir jāapgūst: "Kino ražošanā ilgāk – nozīmē dārgāk, līdz ar to absolūti neefektīva ir LNKC, KKF un KM patlabanējā prakse kinoprocesa sekmēšanā — naudas piešķiršana pa daļām. Tas ir kā ģimenē pie pusdienu galda — lielai saimei gatavot kopīgu ēdienu iznāks lētāk nekā katram atsevišķi. Godīgi sakot, es ar Rūdolfa mantojumu jūtos kā zemnieks, kam iedod uz mēnesi izkapti papļaut, tad atņem un saka — tagad pļausi nākamgad. Iespējams, ziemā (smejas). Sanāk tāda mūžīgā lāpīšanās un nabagošanās, pa to laiku nezāles aug griezdamās." Pragmatiskāku risinājumu meistars saskata lielākā atbildībā no visām pusēm — gan producentiem, gan radošām brigādēm, gan naudotājiem: ja reiz nolemts, ka mums, lūk, būs xskaits filmu, tad tās ir jāfinansē uzreiz, jo ne jau tikai inflācija valstī, elektrība un materiālu izmaksas pieaug, arī radošās izmaksas prasa savu — "aktieri par simt latiem vairs nefilmēsies, nemaz nerunājot par pieklājīgiem Eiropas vai pat Krievijas līmeņa honorāriem radošajiem cilvēkiem. Es te satiku Valēriju Karginu, viņš vispār brīnījās, kā bez jaunas stratēģiskas plānošanas filmas var uzņemt — pirms iesākt kādu miljonu projektu, visiem spēles noteikumiem būtu jābūt skaidriem — ne tikai, kā un par ko uzņems, bet kur to gatavo filmu arī liks, kam pārdos, — to visu var un vajag paredzēt nodomu protokolos".
Manas filmas skatās
Režisors maķenīt sūkstās arī par tradicionālo mazvērtības kompleksu: "Tā tāda tīri latviska lieta — ak, nu mums te tāds nacionālais projekts, pašu lietošanai, kaut vajadzētu skaidri zināt — nekur Eiropas mazajās kinematogrāfijās filmas, kas pārsniedz to miljona budžetu, ir daudzpusēji sadarbības projekti, kuros daudz domāts par iespējām paplašināt potenciālo skatītāju loku." Režisors ar vairāk nekā divdesmit filmu pieredzi domā, ka Latvijā dažiem producentiem un dažkārt arī filmu autoriem galvenais esot "nodrošināt procesu" (tiešāk izsakoties — naudas plūsmu no valsts uz privātām studijām — N.N.), nevis — ko iesākt ar šī procesa galarezultātu — filmu: "Mēs esam pieraduši čīkstēt, ka latviešu filmas maz skatās, taču tas bieži vien ir mīts. Manas filmas skatās, un es to zinu. Drīzāk jājautā — vai visu filmu veidotājus maz interesē, kas un cik viņu filmas redz? Galvenais taču ir filmēt..."
Klasiķis un autoritāte Streičs, kuram sava profesionālā mācēšana tā kā vairs nebūtu funkcionāriem jāpierāda, ja jau runa ir par "nacionālas nozīmes darbu", sava veida nacionālo pasūtījumu, pamatoti drīkst vaicāt — bet, piemēram, kur ir Latvijas televīzijas finanšu ieguldījums Rūdolfa mantojumā? Režisors uzskata, ka tieši kino un televīzijas finanšu sadarbība būtu auglīga: "Mēs, kinošņiki, rīkojam publiskus konkursus, lai tiktu pie naudas filmai. Valsts televīzijai šāda prakse kaut kā nav pazīstama, kaut tur naudas ir daudz vairāk. Bet mūsu filmas taisa viņu augstos reitingus. Jo latviešiem patīk filmas par latviešiem!"