04.2008). Protams, interesanti, ka Titavs labprāt grib sēdēt pie viena galda ar Andri Šķēli. Varbūt tāpēc, ka Šķēles teiktajam ir lielāks svars nekā valdības lēmumiem, jo pietika viņam ierunāties par ogļu un gāzes spēkstaciju, un valdība jau lokās līdzi jaunajām vēsmām. Daži varasvīri kautrīgi aizmirst par Latvijas atkarības no Krievijas energoresursiem mazināšanu. Citi, kā Vents Armands Krauklis (V-Diena, 1.04.2008) izmanto seno Jozefa Gēbelsa metodi, jo pateikt, ka gāzes elektrostacija mazinās Latvijas atkarību no Krievijas energoresursiem – tur vajag drosmi. Citēju: „Jebkura jauna elektroenerģijas ražotne, neatkarīgi no enerģijas ieguves veida, mazina Latvijas energoatkarību. Tas attiecas arī uz gāzes staciju.”
Kāpēc Tautas partijai par katru cenu vajag gāzes spēkstaciju? Gundars Bērziņš (Neatkarīgā Rīta Avīze, 28.03.2008) pamet interesantu domu par robežlīgumu ar Krieviju, Kalvīti un Gazprom akcijām. Vai tiešām Latvijas energoražošanas gazifikācijas tieksmes varētu būt robežlīguma sekas? Tā jau tāda dabiska domugaita – prātot cui bono? (kā labā?), ja politiķi rīkojas neizprotami un argumentācijai izmanto acīm redzamas muļķības, kā, piemēram Krauklis, sapņodams izveidot atzaru no gāzesvada Nord Stream uz Latviju (tas ir no sērijas: kādas vēlēšanās izteiksim zelta zivtiņai, kad noķersim? It kā viens no paša šī projekta radīšanas mērķiem nebūtu Latvijas apiešana!), vai, priecādamies par Inčukalna gāzes krātuvi, labi zinādams, ka šī gāze nepieder mums. Var jau būt, ka lietas Latvijā arī 2007. – 2008. gadā notiek tik pat vienkārši kā senāk – viens gabaliņu no tam uzticētās valsts varas izmanto otra labā, un otrs pirmajam atlīdzina skaidrā naudā vai akcijās. Ja tā, tad es saprotu, kāpēc Gundars Bērziņš tik nikni nīst SAB direktoru Kažociņu. Tad tur ir patiesas bailes (lai neteiktu – šausmas) apakšā.
Diskusijā par gāzes vai cietā kurināmā spēkstaciju tiek arī nemitīgi runāts par enerģētikas jaudu deficītu, taču pilnīgi aizmirsts par energoefektivitātes pasākumiem. Domāju, ka galvenā problēma, kāpēc kādam par varītēm pirmo vajag gāzes spēkstaciju, ir tā, ka otrai stacijai vairs valsts pasūtījuma nebūs – jaudu pietiks. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka energoatkarības no Krievijas palielināšana ir bīstams solis valsts faktiskās neatkarības zaudēšanā. Tas ir daudz nopietnāks valsts pastāvēšanas risks nekā visi Dana Titava prātojumi manis jau pieminētajā intervijā. Amizanti, ja nebūtu tik skumji, ir tas, ka valstiskās neatkarības sargāšanā Titavs ir atradis vislabākos sabiedrotos – gāzes runasvīru Šķēli un Tautas partiju. Ka tik nu nebūtu tā, ka ne Titavs aicina Šķēli pie sava galda, bet Šķēle Titavu, realizēdams Jūrmalgeitā paustās valsts pārvaldes idejas.