Toronto šajās dienās pulcējās pasaules bagātāko valstu līderi G20 sanāksmē. Sarunu tēma – tikko sadīgušie ekonomiskās atlabšanas asni. Kā tos kopt un audzēt?
Jau pirms sanāksmes iezīmējās izteiktas pretrunas starp eiropiešiem un amerikāņiem. ASV uzskata, ka eiropiešu tieksme uz patēriņa un izdevumu samazināšanu var izraisītu ilgstošu sastingumu. „Lai krīzi pārvarētu, jāpanāk naudas apgrozības un valsts nacionālā kopprodukta straujš pieaugums, cita ceļa nav” – tā ASV pārstāvis Geitners. Eiropiešiem rokas un kājas sasaistījusi kopējā nauda – eiro, kura krahs tagad novēršams tikai ar krasiem taupības pasākumiem, kas neizbēgami nozīmē ražošanas un tirdzniecības samazinājumu, tātad arī naudas plūsmas pavājināšanos. Šādu taupības politiku īpaši agresīvi pauž Vācija, aizstāvot savu rūpniecību un milzīgo eksporta kapacitāti, kam eiro ir izdevīgs.
Par sanāksmes rezultātiem vēl pāragri runāt, bet viens gan ir skaidrs – dižvīrus pamatīgi nodarbināja Meksikas līča naftas megakatastrofas sekas. Protams, eiropiešus droši vien mazāk interesē ekoloģiskie postījumi ASV piekrastē, bet toties naftas cenu celšanās, kas tagad ir jau neizbēgama, sāpīgi skars visus. Neizbēgama šī celšanās ir tādēļ, ka gala rezultātā katastrofas seku likvidēšana par aptuveni 80 miljardiem (maksimālais skaitlis aplēsēs) kādam būs jāsamaksā, un šis „kāds” jau nu nebūs naftas kompānijas, bet gan patērētāji. Eiropu tas skars īpaši smagi, jo eiro kurss ir stipri krities pret dolāru, bet naftas cenas pasaules tirgos tiek definētas tieši dolāros. Tādēļ naftas barels Eiropai eiro izteiksmē jau maksā un maksās krietni vairāk, nekā pirms pusgada. Arī pie mums šī nasta tiek un tiks pārlikta uz patērētāju pleciem.
Līdz Latvijai smagākās sekas nonāks, domājams, rudenī un dubulti – vispirms kā benzīna cenas celšanās un, otrkārt, kā gāzes cenu pieaugums. Lieta tā, ka mūsu vietējais monopols noslēdzis līgumu ar Gazprom, kurā piegādes cenas padarītas atkarīgas no naftas cenu svārstībām pasaules tirgū.
Latvijas patērētāji gāzes cenu ziņā jau tagad ir visneizdevīgākajā situācijā reģiona, varbūt pat Eiropas ietvaros. Jau pagājušā gadā mēs par gāzi maksājām aptuveni par trešdaļu vairāk kā igauņu patērētājs un vienu piekto daļu vairāk kā Lietuvā. Jēdzīgi to izskaidrot mūsu vietējie monopolisti ar Dāvi un Savicki priekšgalā tā arī nav varējuši. Manuprāt, tā gluži vienkārši ir bezkaunīga iedzīvošanās uz patērētāju rēķina. Jau patlaban gāzes un tātad apkures cenas ceļas ik pa brīdim, un pārņem šausmas, domājot par ziemu un trūcīgajiem iedzīvotājiem.
Tūdaļ un tagad nepieciešams plānot darbības divos virzienos. Pirmkārt, jāaptur pašmāju monopolistu rijība. Jau tika paziņots par elektrības cenu celšanos, bet nu, jaunāko notikumu gaismā, droši vien elektrohaizivis būs spiestas kādu brīdi paklabināt tukšos zobus. Tagad laikus jāregulē gāzinieku un siltumnieku ēstgriba, jo neapvaldīta apkures cenu celšana kopā ar aukstu ziemu radītu nacionālu katastrofu. Nav attiecīgo likumu un noteikumu? Toties ir ārkārtas situācija, kas prasa ārkārtas rīcību.
Otrkārt, jāparedz apkures subsīdijas iedzīvotājiem, kuru ienākumi nepārsniedz noteiktu, viegli aprēķināmu summu. Un palīdzība būs vajadzīga arī tiem, kuri būs spiesti pārcelties uz mazākiem dzīvokļiem: apkures izmaksas pat par nelielu divistabu dzīvoklīti var sasniegt un pat pārsniegt iztikas minimuma summu.
Apkures subsīdijas dažās ES dalībvalstīs maksā visiem, kas sasnieguši noteiktu vecumu. Mēs to nevaram, bet savukārt mums jāapzinās, ka Latvijā patiesi mazturīgo slānis pieaudzis ārkārtīgā mērā, un zem zināma ienākumu līmeņa samaksāt par apkuri cilvēkiem vairs nebūs iespējams. Lai cik grūti tas budžeta samazināšanas apstākļos nebūtu, līdzekļi palīdzībai ir jāatrod. Kā jau teikts nepārspīlējot – lai novērstu humanitāru katastrofu.
Tā tad nu ir maksa par vienpusīgu orientēšanos uz Gazprom un tā sabiedroto padomiem Latvijas enerģētiku būvēt galvenokārt uz Krievijas gāzes pamata, ignorējot vietējos kurināmā resursus. Latvijas apstākļos gāzes monopols ir pašnāvnieciska politika, kas, protams, gana labi piepilda priekšnieku kabatas, bet nu radīs papildus sarežģījumus arī eksporta produkcijai.. Tagad Dombrovskim jāizstrebj šīs politikas ievārītā putra. Cerēsim vismaz, ka vēlētāji atcerēsies, kuri no baltajiem, labajiem tēviem ieveda Latviju šajā purvā, bet tagad bezkaunīgā kārtā, šausmīgi „pašaizliedzīgi” piedāvājas vadīt tālāk – t.i., vest mūs vēl dziļāk pa šo pašu taku.