Man tomēr rodas daži jautājumi. Pirmkārt, kāpēc 5 santīmi un otrkārt, kas traucē pieņemt arī PET pudeles un skārdenes? Vācijā to dara jau sen un par krietni augstāku depozīta summu. Iedzīvotāji jau no tā necieš – cik pērkot piemaksājis, tik saņem atpakaļ, taru nododot depozītā. Depozīta cenai ir jābūt tik lielai, lai cilvēki vēlētos šo taru nodot atpakaļ. Ja kāds būs par slinku, tad to viņa vietā izdarīs kāds cits dabas draugs vai santīmu kārotājs.
Pirms gadiem 20 par tukšu stikla alus vai limonādes pudeli deva 12 kapeikas, un tā bija aptuveni trešā daļa no jaunas pudeles ar dzērienu. Vācijā taras cena pašlaik ir aptuveni 25% no pilnas pudeles cenas. Kas mums liedz ieviest līdzīgu depozītu sistēmu, kāda sekmīgi darbojas citās Eiropas valstīs?
Ieguvēji taču būtu mēs visi, jo apkārtējā daba būtu krietni mazāk piesārņota. Mums atkristu cīņa ar piesārņojuma sekām pavasara sakopšanas talkās, kad sacenšamies savākt vismaz daļu no izmētātajiem gružiem. Pēc talkām sevi ļoti slavējam, taču tā jau nav nekāda uzvara, ja vienu vai divas reizes gadā atbrīvojam vidi no piesārņojuma, kāds tur varēja arī neveidoties. Pats esmu piedalījies pavasara talkās un zinu, cik daudz tieši PET, skārdeņu un stikla talkas „ķeksējam” no upēm ārā. Šie gruži taču tur atrodas visa gada garumā, un līdz šim nav bijusi izveidota efektīva vides aizsardzības politika, lai to tur būtu mazāk.
PET jeb plastmasas taras savākšanu par ļoti būtisku atzīst sabiedriskās organizācijas un dabas draugi, bet atbildīgās ministrijas amatpersonas nez kāpēc kavējas. Igauņi to jau dara, tiesa, valstij nedaudz jāpiemaksā, lai tas notiktu. Zviedrijā labi funkcionē atkritumu šķirošana, taču cik gadu paies un cik daudz līdzekļu tiks iztērēts, lai Latvijas iedzīvotājs liktu atkritumus 5 dažādos spaiņos vai konteineros? Cilvēki krietni vairāk tiktu motivēti šķirot atkritumus tieši tad, ja būtu iespēja saņemt atpakaļ to naudu, ko viņi, preci pērkot, ir samaksājuši par taru. Vajadzētu parēķināt, kā lētāk un ātrāk var pasargāt Latvijas dabu.