Kas tad notiek Latvijā? Uzdotie un neuzdotie jautājumi.

Tas jau pats par sevi ir notikums, kas neapšaubāmi paliks jaunās Latvijas demokrātijas vēsturē, un tur to minēs kā nozīmīgu sabiedrības, kā arī (pavisam nopietni!) politiķu demokrātiskās apziņas nostiprināšanās liecību. Tāpēc it sevišķi nedrīkstētu pieļaut, lai sabiedrības sen nepieredzētā apņēmība ietekmēt valsts dzīvi tiktu izniekota un beigtos ar vilšanos. Aktivitāšu sauklis, kā zināms, ir “Par godīgu politiku!” Tas, protams, kā jau sauklis, ir noformulēts nevis jautājuma, bet gan apgalvojuma formā. Tomēr tas neizbēgami rosina jautājumu: “Kā to panākt?” Vienīgā publiski skaļi izteiktā atbilde pagaidām ir: “Atlaist saeimu!” Vai tā patiešām ir vienīgā iespējamā atbilde, bet, galvenais – vai ar to pietiek, paliek neizdiskutēts. Vispār pārsteidz, ka aktivitātes un saukļi nepavada kaut cik nopietnas diskusijas par to, kāpēc ir izveidojusies pašreizējā situācija, un, kas ir vēl svarīgāk, kas tad un kā ir jādara turpmāk. Nu labi, valdība drīz būs prom, un ko tālak? Nu tiks savākti tie 10 tūkstoši parakstu, notiks referendums, vēlētāji nobalsos par Saeimas atlaišanu, jaunās vēlēšanās vairākums atbalstīs pagaidām gan vēl nezināmo, toties kārtējo jauno spēku – un tas būtu tas, kā dēļ tika rīkoti visi šie piketi un tautas sapulces? Te sākas vesela neuzdotu un tātad – neatbildētu jautājumu virkne. Kāds pamats ir domāt, ka jaunievēlētā Saeima noteikti gribēs un spēs nodrošināt godīgu politiku? No kurienes pēkšņi uzradīsies šis godīgās politikas bruņinieku pulks? Ja tie ir tie, kas tik daudz darījuši, lai sabiedrības neapmierinātība varētu izpausties iespaidīgā un iedarbīgā veidā, kāpēc viņi nepiedāvā nekādu konstruktīvu varas krīzes pārvarēšanas programmu? Varbūt viņi kautrējas uzbāzties sabiedrībai ar gatavām receptēm? Tad šāda kautrība ir nevietā: teikuši “a”, jāsaka “b” un jāiet tālāk visa rīcības alfabeta garumā. Viņiem nav tādas programmas? Tad kāpēc nevērsties pie sabiedrības ar priekšlikumu to izveidot kopīgiem spēkiem? Kāpēc vismaz neizvērst nopietnu publisku diskusiju par tādas programmas izveidošanu? Bet ja šī jaunievēlētā Saeima tomēr neattaisnos cerības, tad atsauksim arī to? Un atkal mēnešiem, varbūt pat vēl daudz ilgāk dzīvosim ar pagaidu valdību? Vai tas nav visdrošākais veids, kā atstāt valsti krīzes priekšā bez jebkādas rīcībspējīgas pārvaldes? Vai tādējādi netiks kārtējo reizi mēģināts apstiprināt slaveno Dantes prātulu par tiem labiem nodomiem, ar kuriem esot bruģēts ceļš uz elli? Un vai mēs patiešām alkstam to apstiprināt? Diemžēl tie vēl nav visi jautājumi un, iespējams, pat ne vissvarīgākie. Ja mēs tomēr ar Dieva palīdzību tiksim pie godīgai politikai visnotaļ uzticīgas Saeimas, ja tā izveidos tikpat godīgās politikas principiem uzticīgu valdību, kas neapšaubāmi būs milzīgs solis pareizā virzienā, vai ar to pietiks, lai mūsu valsts izkļūtu no krīzes un stabili virzītos uz priekšu? Godīgums ir nepieciešams priekšnoteikums, lai politika būtu patiesi pakļauta tautas interesēm, taču tikai priekšnoteikums. Ko tas līdzēs, ja tautas izraudzītie priekšstāvi un viņu pilnvarotā valdība izrādīsies nekompetenti vai arī nevarīgi, ja viņi nezinās, kādā veidā nodrošināt tautas intereses, vai arī viņiem nepietiks uzņēmības un spēju īstenot lietpratīgi iecerētos plānus? Vai kādam tādā gadījumā pietiks ar apziņu, ka purvā viņus aizveda godīgi cilvēki un nevis kaut kādi pašlabuma meklētāji? Sabiedrības satraukuma priekšplānā ir izvirzījušies skandāli ap KNABu, politisko partiju finansēm un vēlēšanu likuma pārkāpumiem, ap atsevišķiem tiesnešiem un tiesu varu kopumā, ap valsts prezidenta izvirzīšanas veidu utt.... Nav šaubu, ka satraukums ir vietā un liecina par pilsoniskās apziņas attīstību sabiedrībā. Tomēr rodas sajūta, ka vajadzīgais vainīgo meklēšanas darbs ir aizēnojis varbūt svarīgāko iemeslu, kas pat līdz galam vēl neapzināts rada satraukumu visā sabiedrībā un dažādu skandālu izraisītās emocijas ir lielā mērā šā satraukuma atspoguļojums. Runa ir par apsolītajiem septiņiem trekniem gadiem, kas pēkšņi jau trešajā gadā strauji aprāvās, un nebeidzamos aicinājumus ņemt kredītus, nomainīja citi: savilkt ciešāk jostas un taupīt naudu. Mediju slejas aizpildīja spriedelējumi par ekonomikas pārkaršanu un tās “mīkstas” vai “cietas” “piezemēšanās” iespējām. Tas viss lielo iedzīvotāju vairākumu biedē, rada nedrošību un arvien lielākas raizes par neatmaksātiem kredītiem un galu galā - par izdzīvošanu. Gan valdība, kas negrib paskatīties patiesībai acīs un nepārtraukti mierina sabiedrību un pati sevi, gan, protams, sabiedrība ir satraukušies, taču diemžēl vēl līdz galam neapzinās, cik dramatiskas sekas draud Latvijai un tās iedzīvotājiem, ja vistuvākajā laikā netiks izstrādāta un konsekventi īstenota programma, kas spētu apturēt ekonomikas lejupslīdi līdz pat sabrukuma robežai. Tādu draudu izveidošanos nevar uzskatīt par stihisku nelaimi, ko nebija iespējams paredzēt. Tie nevarēja nerasties, jo daudzi simti miljonu eiro, kas šajos gados ieplūda Latvijas diezgan vārgajā ekonomikā no ES fondiem, ko atsūtīja Īrijā un citur ārzemēs pelnošie Latvijas iedzīvotāji vai arī ieguldīja ārzemju investori, netika mērķtiecīgi izmantoti tās nostiprināšanai un ilgspējīgajai attīstībai. Lielākā to daļa tika vienkārši “apēsta”. Pat ļoti spēcīga ekonomika nevar kaut cik ilgstoši izturēt situāciju, kur nu vēl attīstīties, kad alga pieaug turpat vai desmit reizes ātrāk par darba ražīgumu, kad tautsaimniecības izaugsme balstās galvenokārt uz tirdzniecību, apkalpojošo sfēru, dzīvojamo un tirdzniecības objektu celtniecību, tātad uz nozarēm, kurās tiek iztērēts nopelnītais. Bet tas savukārt nozīmē, ka ekonomikas attīstība nevar tikt nodrošināta uz pašas sapelnīto līdzekļu pamata. Arī tas, ka preču imports par simtiem miljoniem latu pārsniedz Latvijas preču eksportu liecina par to pašu, jo šo starpību mēs sedzam ne no savas kabatas, bet no ārzemju kredītiem, piemaksām vai investīcijām. Tā nevar radīt ilglaicīgu pārticību nedz sabiedrībā, nedz ekonomikā. Tas nav nekāds noslēpums. Strādājošiem, saņemot lielāku algu, par to nebūtu jādomā, viņi tikai jūt no tā gandarījumu. Bet kāpēc tas neizraisīja pārdomas, un ja tomēr izraisīja, kāpēc tām nesekoja attiecīga rīcība no to cilvēku puses, kas uzņēmās atbildību par valsti? Var, protams, turpināt apgalvot, ka pēdējie trīs gadi bijuši labākie Latvijas ekonomikas vēsturē, un piebilst, ka tādu vairs ilgi nebūs. Taču jāuzsver tā nebūs tāpēc, ka šie trīs bagātie gadi no pārvaldes viedokļa bija zaudētu iespēju gadi. Un tas ir skaidri jāapzinās, lai vismaz nākotnē kalpotu par bēdīgu pieredzi un brīdinājumu. Kas būtu jādara? Ka tā vairs nevar turpināties, atzīst gandrīz vai visi, kaut arī dažādu iemeslu dēļ. Mērķi it kā arī visiem visumā sakrīt: nodrošināt Latvijai un tās cilvēkiem drošību un labklājību. Un uzreiz uzpeld galvenais jautājums: kā to panākt? Mūsuprāt, atbilde vispirms būtu jāsadala divās daļās: kas ir jāizdara pēc iespējas tūlīt pat un kas jāpanāk tālākā perspektīvā? Runa abos gadījumos ir par vienu un to pašu: panākt, lai pasludinātā demokrātija pārvērstos par reāli funkcionējošu demokrātiju. Mums šajā ziņā, salīdzinot ar Atmodas laiku ir jāsāk pat ne no nulles, bet no mīnusa. Cilvēki, kas sēdēja pie barikāžu ugunskuriem, kas veidoja Baltijas brīvības ceļu, izjuta savu personisko atbildību par savu zemi un savu nepieciešamību tai. Cik cilvēku pašlaik ir pa īstam pārliecināti par to, ka personīgi no viņiem kaut kas šajā valstī ir atkarīgs, ka viņi var kaut ko izmainīt? Visus gadus pēc neatkarības atjaunošanas plaisa starp valsts varu un tās pilsoņiem arvien paplašinājās un paplašinājās. Nedz valsts vara jūtās atbildīga savu vēlētāju priekšā, nedz vēlētāji izjūt atbildību par it kā taču pašu izvēlētiem deputātiem. Tādos apstākļos nekādi patiesi būtiski lēmumi nevar tikt pieņemti un, galvenais, nevar tikt īstenoti. Pirmais, kam visā pilnībā jāapzinās situācijas nopietnība un jārīkojas atbilstoši Satversmei un valsts vitālām interesēm, ir Valsts prezidents. Politiskas krīzes situācijā tieši prezidents kļūst par Satversmes garantu. Nedz Zatlera kunga mazā politiskā pieredze, nedz tas, ka viņš nevar paļauties uz kādu politisko spēku atbalstu, arī uz to, kas viņu izvirzījuši amatā, nevar viņu atbrīvot no pienākuma pieņemt lēmumus, kas, ļoti iespējams, kādreiz tiks vērtēti kā vēsturiski, un uzņemties pilnu atbildību par to sekām. Šajā gadījumā tas pirmām kārtām nozīmē, ka viņam jāuztic ministru kabineta veidošana un jāsniedz ieteikumi par tā uzdevumiem un mērķiem, izejot nevis no tā, kā tas ir parastos apstākļos, proti, nav jābalstās uz spēku un interešu samēriem saeimā, bet gan tikai un vienīgi uz sabiedrības interesēm. Prezidentam skaidri un nepārprotami jādara zināma saeimai viņa pozīcija, kā arī tas, ka viņš no tās neatkāpsies un izmantos visus likumīgos līdzekļus, lai to aizstāvētu, saeimas atlaišanu ieskaitot. Viņam ir jāpiedāvā saeimai atbalstīt to, ko citu valstu vēsturē dēvē par valsts glābšanas valdību. Latvija pašlaik neizjūt nekādus reālus militārus draudus un arī nekāda dabas katastrofa nav notikusi, taču valsts varas nespēja nodrošināt valsts ilgspējīgu attīstību var galu galā izsaukt sekas, kas varētu būt salīdzināmas ar katastrofu. Prezidents savā Latvijas valsts dibināšanas dienas svinību uzrunā atbalstīja kāda vecāka vīra aicinājumu likt saeimai strādāt. Patiešām, Latvija pašlaik maz atgādina Satversmē proponēto parlamentāro republiku – valsti, kurā visus svarīgākos jautājumus risina vienīgi ar parlamenta ziņu un akceptu. Pie mums pašlaik saeima drīzāk atgādina balsošanas mašīnu valdības lēmumu akceptēšanai. Nozīme nav priekšlikumiem pašiem par sevi, to objektīvai vērtībai, atbilstībai valsts interesēm, tikai tam, kas tos iesniedzis – valdošās koalīcijas vai opozīcijas pārstāvji. Jebkuri opozīcijas priekšlikumi praktiski jau iepriekš ir lemti neveiksmei. Rezultātā debatēm saeimā nav nekādas nozīmes, deputāti vienalga nobalsos pēc valdības un frakcijas vadītāju norādījumiem. Ja jaunā valdība tiks izveidota pēc kompetences un nevis partijas piederības kritērija ar uzdevumu apvienot politisko aprindu un sabiedrības spēkus politiskās un draudošās ekonomiskās krīzes novēršanai, tad vienlaicīgi pavērsies iespēja saeimai pildīt Satversmē paredzēto lomu valsts pārvaldē, jo tad zudīs striktais dalījums starp pozīciju un opozīciju un neviens ārpus Saeimas esošais spēks nevarēs izšķiroši ietekmēt tās lēmumus. Tas mudinās deputātus arī vairāk ieklausīties vēlētāju viedoklī, jo vairs nevarēs savu balsojumu norakstīt uz partijas lēmumu. Tādējādi debates saeimā iegūs reālu nozīmi, mudinās sabiedrības aktīvāko daļu sekot to translācijām un darīt zināmu savu viedokli kā saeimai, tā arī sabiedrībai. Ja prezidentam pietiks izpratnes un spēka, lai iniciētu šo procesu, un viņu atbalstīs tā politiķu daļa, kas, neatkarīgi no partijas piederības, apzinās savu atbildību gan par valsts pašreizējo stāvokli, gan par tās nākotni, tad rodas iespēja iegūt pašlaik svarīgāko: nezaudējot laiku ķerties pie ekonomiskās krīzes novēršanas, jo Latvijas tautsaimniecība ir jau visai tuvu tai robežai, aiz kuras visvairāk iespējama ir nevis “mīkstā” vai “cietā”, bet gan “sadragājošā” piezemēšanās. Katrā ziņā pašlaik nodarboties ar saeimas atlaišanu un jaunas ievēlēšanu ir situācijai neatbilstoša greznība. It sevišķi arī tāpēc, ka tālākā perspektīvā Latvijai ir nepieciešama tās politiskās telpas pilnveidošana, kurā ar kosmētisko remontu neiztikt, un sasteigt to nedrīkst. Ir uzdots daudz jautājumu, uz dažiem mēģināts arī atbildēt. Taču galvenā rakstā izteiktā vēlme ir rosināt diskusiju par to, ko darīt tālāk, aicināt politisko vidi un sabiedrību vienoties. Vispirms ir skaidri jāapzinās draudi un jāapvieno spēki to novēršanai. Kad (un ja!) tie tiks novērsti, pilnveidosim likumus, ja vajadzēs, labosim Satversmi, bet līdz tam, kopīgi pārvarot krīzi, iemācīsimies cīnīties nevis cits pret citu, bet par Latvijas, tās tautas un tās cilvēku drošību un labklājību.