Dabas apcere ir neatņemama Baltijas jūras reģiona mākslinieku radošā izpausme. To apliecina arī Laikmetīgās mākslas centra rīkotā ikgadējā izstāde Survival Kit, kuras jaunākā 9. versija līdz 10. oktobrim apskatāma Bioloģijas fakultātes kādreizējā ēkā Kronvalda parkā. Tiesa, laikmetīgā māksla dabu skata mazāk kā iemeslu skaistām ainavām, vairāk kā ekoloģisku problēmu perēkli vai poligonu cilvēka prāta un ķermeņa izpausmēm. Jaunā izstāde daudzos aspektos sabalsojas ar iepriekšējām – ne tikai pamesto telpu šarmantā neglītuma, bet arī izmantoto radošo pieeju ziņā. Piemēram, varam atcerēties šajā rakstā aplūkotā igauņu mākslinieka Timo Totsa pirms pieciem gadiem fabrikā Boļševička izstādīto darbu Sodevahes muzejs (2012), kas bija veidots kā fiktīva pašnodibinātas mazdārziņu kolonijas institūcija. Diemžēl šādus salīdzinājumus var izdarīt vienīgi personas ar krietnu informācijas bagāžu un labu atmiņu, jo vietas, kur vienkopus apskatīt Baltijas mākslinieku darbus pēdējās desmitgadēs, lai izdarītu jebkādus secinājumus par kopīgo, atšķirīgo un tendencēm, joprojām trūkst. Varam pieņemt, ka latviešu un igauņu mākslai ir kopīga arī interese par kinētisku objektu izgatavošanu, izmantojot gan analogas, gan digitālas tehnoloģijas, bet salīdzināt sekmes vēl par agru – vismaz līdz Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja atklāšanai.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
2007. gadā Tartu Mākslas namā tika izstādīti igauņu kinētiskā mākslinieka Erika Alalogas darinātie aparāti. Nesen viņa vārds izskanēja saistībā ar Igaunijas pirmās skaņu mākslas galerijas Supersonicum dibināšanu Viljandi, bet tolaik viņš piedāvāja ko jaunu un visai kuslajā igauņu kinētiskās mākslas jomā neredzētu. Līdzās citiem darbiem izstādē bija apskatāma arī milzīga konstrukcija ar nosaukumu Drang nach Osten. Aparāta aplūkošanas instrukcija mudināja:
"Apsēdieties uz krēsla. Nospiediet sarkano pogu. Izdzīvojāt? Tad nospiediet zaļo pogu."
Māksla nogalina
Nemaitāšu jums darba atklāšanas prieku un nestāstīšu, kas notika, nospiežot sarkano pogu. Bet teiksim tā: tas bija gana biedējoši, lai cilvēks ar sirdskaiti būtu pagalam uz līdzenas vietas. Kā tolaik visai aktīvā un, uzdrīkstēšos sacīt, ietekmīgā igauņu mākslas kritikas portāla Artishok līdzautors nolēmu nākamajā dienā atnākt vēlreiz un nofilmēt savu mijiedarbi ar Alalogas aparātu. Atcerēsimies, ka tas bija 2007. gads! Tāds termins kā "selfijs" Oksfordas vārdnīcā tika iekļauts tikai 2013. gadā. YouTube jau pastāvēja, Google video arī, bet, lai gan video ievietošana mājaslapās pats par sevi nebija nekas jauns, blogos tā ne tuvu nebija ierasta parādība. Tāpēc, jā, tolaik man šī ideja šķita progresīva un savā ziņā tāda arī bija. Par laimi, nupat biju ticis pie savas pirmās digitālās fotokameras, kuras 256MB SD kartē varēja ierakstīt arī dažas video minūtes. Lepns par savu radošo pieeju mākslas kritikas metožu klāsta paplašināšanā, devos mājās. Taču nakts pirms iecerētā pasākuma izvērtās pagalam nemierīga. Ja nu aparāts salūst? Ja nu tā metāla stieņi vienkārši ieduras man galvaskausā? Tad es būšu nofilmējis pats savu nāvi. Tiesa, tā būtu visai iespaidīga. Iedomājieties – mākslas kritiķi darba procesā nogalina mākslas darbs! Bet vai iespaidīgas nāves dēļ ir vērts padarīt savu dēlu par bāreni?
Aizgāju un nofilmēju. Video izpelnījās pat visai lielu ievērību (cik nu lielu ievērību vispār var izpelnīties kaut kas tāds, kas ievietots mākslas kritikas blogā). Dzīve ritēja savu gaitu, līdz dažus mēnešus vēlāk tajā pašā Tartu Mākslas namā tika atklāta Igaunijas Mākslas akadēmijas Fotogrāfijas nodaļas studentu izstāde Something is Wrong. Lai gan izstādē bija apskatāma Tāniela Raudsepa instalācija, kas ļāva skatītājam izdarīt virtuālu pašnāvību, nospiežot sarkanu pogu, manu interesi vairāk piesaistīja Timo Totsa darbs Don’t: tajā sarkanā poga bija tikpat iespaidīga kā Alalogas aparātā. Tieši šajā izstādē man radās doma, ka varētu būt interesanti izveidot videosēriju par to, kas notiek, nospiežot sarkano pogu.
Timo Totsa instalāciju Don’t veidoja trīs postamenti. Uz viena no tiem atradās sarkanā poga, uz otra – tīmekļa kamera, uz trešā – kaudzīte ar krāsainiem kubiem. Viss bija vienkārši: nospiežot sarkano pogu, ieslēdzās kamera, tad atbrīvojās atspere, kas noturēja vietā uz postamenta augšējā pakāpiena noliktos kubus, un tie nolidoja zemē. Tīmekļa kamera brīdi filmēja apstulbušā skatītāja reakciju, un video tika automātiski augšupielādēts internetā.
Šo kinētisko instalāciju raksturoja divi pamatelementi, kas bruģējuši Totsa ceļu uz panākumiem. Pirmkārt, cilvēki tiešām grib uzzināt "ko dara šī poga". Interaktivitātē galvenā loma ir palaidējmehānismam. Otrkārt, cilvēki ir ārkārtīgi vērsti uz izrādīšanos. Feisbuks nav mūs pārmainījis – tas pastāv tieši tāpēc, ka mēs alkstam uzmanības!
Digitālās tiesas priekšā
Timo Totss to ir pierādījis ar diviem darbiem. Pirmais no tiem ir Memopol II (2011), kas mediju mākslinieku vidū padarīja Totsu burtiski pasaulslavenu, turklāt 2012. gadā viņam par šo darbu tika piešķirta Prix Ars Electronica balva Golden Nica – tāds kā jauno mediju mākslinieku Oskars. Nākamais darbs – Elektron (2012) – manā nepretenciozajā skatījumā nebija izdevies.
Abiem darbiem ir daudz kopīga. Tie atgādina milzīgus kodolreaktora kontroles telpas monitorus no tiem laikiem, kad datori bija tik lieli, ka aizņēma veselus stāvus. Abos darbos izmantots daudz gaismu un grafiku, Elektron gadījumā – arī pogu, kas lietotājam jāpagriež. Ekrānu apgaismojums galerijā šķiet dramatisks: skatītājs stāv pie monitora tumšajā kontroles telpā un seko tam, kā iedegas spuldzītes, izgaismojot attiecīgo stāstu.
Elektron gadījumā šis stāsts bija vienkāršs: elektrība ieplūda pa vienu pusi, tad, apmeklētājam spiežot pogas un bīdot sviras, virzījās caur kontroles paneli un izplūda otrā pusē, izgaismojot griestu lampu – tādu pašu kā to, kas jums mājās. Darba vienkāršā mehānika nepavisam nesaskanēja ar mērķi vizualizēt komplekso strāvas virzību no spēkstacijas uz cilvēku mājām. Arī pats Totss, atbildot uz manu kritisko jautājumu, piekrita, ka, iespējams, darbs labāk būtu iederējies Enerģijas atklājumu centrā, nevis mākslas muzejā Kumu, bet, kā viņš visai precīzi norādīja, varbūt atšķirība starp tiem abiem nemaz nav tik liela.
Darbam Elektron bija pogas un palaidējmehānisms, bet tam trūka personalizētas atgriezeniskās saites, sociālo mediju aspekta. Savukārt Memopol II, kam bija tikai dažas pogas, ar kurām iedarbināt monitoru, skatītājiem atklāja nevis elektrības burvību, bet gan viņu sociālo profilu. Memopol ir aparāts, kas pēc tam, kad apmeklētājs apliecinājis savu identitāti, apkopo visus internetā pieejamos datus par šo cilvēku un parāda tos uz milzīga animēta ekrāna. Redzams top viss, kas šķietami nav nemaz tik viegli atrodams: samaksātais sociālais nodoklis, autovadītāja apliecība un ieroču nēsāšanas atļauja, ārstu vizītes, eksāmenu rezultāti utt. Pēc sociālo tīklu kontaktpersonu skaita aparāts nosaka cilvēka popularitāti un aprēķina ne vien viņa digitālo pēdu, bet arī – kas nav mazāk svarīgi – paredzamo dzīves ilgumu.
Aparāts izraisīja bezprecedenta bailes un satraukumu. Vieni atteicās ievadīt savus pases datus, baidoties, ka kāds varētu nozagt viņu identitāti, otri sacentās ar draugiem, mēģinot noskaidrot, par kuru no viņiem var "uzgūglēt" vairāk. Filozofi pievērsās jaunajai digitālās visredzamības realitātei, rakstot esejas, kurās apcerēja, kā valdības izseko pilsoņus jaunajā, digitalizētajā pasaulē, kas ļauj ne vien apkopot un saglabāt datus par ikvienu cilvēku, bet arī viegli tiem piekļūt. Kāds vācu mākslas kritiķis nosauca Memopol II par stāšanos digitālās tiesas priekšā.
Radiet to, un tā radīsies
2014. gadā Rīgā laikmetīgās mākslas festivālā Survival Kit 6. Utopiskā pilsēta bija aplūkojams Timo Totsa darbs Sodevahes muzejs (2012) – pseidomuzeoloģiskā projekta Sodevahe ekspozīcija.
Par Sodevahi sauca nelegālu dārziņu rajonu burtiski blakus Tallinas lidostai. Tas tika ierīkots 80. gados un vēlāk, pārdzīvojis politiskos pavērsienus, savas atrašanās vietas dēļ izspruka no apbūves nekustamā īpašuma drudža laikā. Ironiskā kārtā tieši lidostas paplašināšanās plāni bija tie, kas vienā brīdī tomēr pielika dārziņu rajona pastāvēšanai punktu.
Totsa iesaiste Sodevahē sākās 2009. gadā, kad viņš pārvērta vienu no pamestajām vasarnīcām lidmašīnu vērošanas stacijā Linnujaam. Taču tad sadarbībā ar Tallinas pilsētas festivālu LIFT 11 (2011) Totsa projekts pārauga mēģinājumā iedibināt nelegālo vasarnīcu rajonu kā atsevišķu administratīvu vienību, kurā ir savs teātris, bārs, hostelis un, protams, reģionālais muzejs. Pašdibināšanās ideja igauņu mākslas ainavā tobrīd bija ļoti aktuāla, jo Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzejs bija pierādījis, ka, imitējot institūcijas elementus, ir iespējams nelikumīgi ieperināties pamestā ēkā un tur nodibināt kaut ko ilgtspējīgu.
Sodevahe gan necik ilgtspējīga neizrādījās – rajonā sabūvētos namiņus nojauca. Bet Totss, kurš, manuprāt, visu šo pašadministrēšanās ideju nekad nebija uztvēris īpaši nopietni, slēdza Linnujaam un ar nosaukumu Sodevahes muzejs izmantoja to kā muzeja ekspozīcijas materiālu 2012. gada Artishok biennālē.
Totsa projektam piemita visas laikmetīga muzeja ekspozīcijas iezīmes: projekcijas, artefakti, dokumentāli attēli, aprakstoši teksti un, protams, muzeja veikals. 2013. gadā Sodevahes muzejs tika iekļauts mākslas muzeja Kumu izstādē Mazdārziņu dzīve pēc nāves, un pēc tās muzejs iegādājās darbu savai kolekcijai.
Kaut arī Sodevahei ar patstāvības iedibināšanu neveicās, Totsam tas izdevies visai veiksmīgi. Tagad viņš vada uzņēmumu Masinism, kas specializējas interaktīvu displeju veidošanā muzejiem. Man ir aizdomas, ka viņa svaigāko projektu – jaunā Igaunijas Nacionālā muzeja pastāvīgo izstādi – ir redzējuši vairāk latviešu nekā viņa darbu Survival Kit izstādē pamestajā fabrikā Boļševička. Un pats Totss, kurš atzīst, ka "mākslas padarīšanu" muzeju displeju dēļ pēdējos gados atstājis novārtā, šķiet priecīgs, atradis jaunu, plašu spēļlaukumu, kurā viņa mīlestība pret interaktīviem mehānismiem, dažādu laiku pretstatījumiem un dramatiskiem izgaismojumiem ne vien tiek novērtēta, bet ir pat pieprasīta – šī vārda burtiskajā nozīmē.