Šķiet nav nekādu ticamu pazīmju par plaša cilvēku loka atbalstu Mārim Riekstiņam. Patiesībā Riekstiņš nav īpaši atpazīstams prezidenta amata kandidāts. Neviens nenoliedz, ka Riekstiņš ir bijis veiksmīgs diplomāts, bet vai viņa veiksmīgā karjera spēj atsvērt viņa politisko angažētību. Viss notiekošais ap Riekstiņa straujo atgriešanos Latvijā no ļoti nozīmīga diplomātiska amata liek secināt, ka kāds viņam kaut ko būtisku ir apsolījis. Ja tā, tad diez vai Riekstiņš būdams korporatīvās Tautas partijas biedrs spēs kļūt neatkarīgs no tiem, kuri viņu aicināja atpakaļ uz Rīgu un solīja amatus.
Tautas partija par katru cenu nākamo prezidentu vēlas padarīt par „ārpolitikas” prezidentu. Tautas partija noteikti cer, ka Riekstiņš kā nepieredzējis politiķis darbosies tandēmā ar premjeru Kalvīti. No prezidenta politiskās neitralitātes viedokļa būtu absurdi, ja par prezidentu kļūtu cilvēks, kurš tikko beidzis strādāt roku rokā ar premjeru. Vai Riekstiņš jūnijā beidzot strādāt par Kalvīša biroja vadītāju, jūlijā stājoties prezidenta amatā spēs pretimstāvēt Kalvīša lēmumiem, kuri varētu būt pretrunā ar valsts interesēm? Tas šķiet ir lieks jautājums.
Patiesībā ir grūti izdomāt, ko darīt ar politiķiem, kuri
blefo par „lielo” sabiedrības atbalstu sev un saviem favorītiem. Viņus nekaunībā un tuvredzībā nepārspēt.