Raidījuma vadītājs atbildību par izvēli uzņēmās personiski un šādu formātu motivēja ar izteikumu, ka sabiedrība grib zināt par Tautas partijas nostāju (vai Šķēles nostāju?) ne tikai no rakstiskiem paziņojumiem, bet arī no tiešraidē sadzirdētas runas. Man grūti pateikt, ko tieši grib vai negrib sabiedrība kopumā, neesmu redzējis „Latvijas faktu” rīkotu aptauju ar jautājumu: „Vai Andrim Šķēlem vienam pašam būtu jāuzstājas raidījumā „Kas notiek Latvijā?””, kurā pārliecinošs vairākums atbild „Jā.”, bet es kā sabiedrības loceklis gribu redzēt saturiskāku sabiedriskās televīzijas raidlaika piepildījumu. Man, piemēram, aktuālo politisko tēmu raidījuma laikā ir garlaicīgi klausīties, ka Šķēle decembrī ir bijis atvaļinājumā. Kas man par daļu, kurš viņš ir bijis decembrī? Savus atvaļinājuma priekus lai izklāsta „Santā” vai „Unā”, kas gribēs zināt, varēs lasīt.
Raidījuma vadītājs uzsvēra, ka šoreiz esot tāds kā izņēmums. Es īsti nesaprotu, kāpēc Šķēle ir izņēmums? Viņa viedoklis sabiedrībai ir svarīgāks par Dombrovska, Āboltiņas vai Urbanoviča domām? Vienas partijas vadītājs, nav Saeimas deputāts, nav valdības loceklis – Latvijā tādu ir pa pilnam! Tautas partijas deputāti nobalsoja pret pilnvarojumu valdībai, nu un tad? Ne jau Šķēle balsoja, vajadzēja saukt frakcijas vadītāju. No šādas loģikas raugoties, par ZZS ministru balsojuma iemesliem pret Jakāna rotāciju vajadzēja 90 minūtes izprašņāt viņējo premjera kandidātu Lembergu! Tad dosim ētera laiku Štokenbergam, Dzintaram un Zīlem arī. Un neatkarīgajam deputātam Lācim.
Labi, liksim mierā žurnālistus, ar viņiem cīņa var iznākt nevienlīdzīga, ņems vēl un mani vienu pašu uzaicinās uz tamlīdzīgu „pratināšanu”... Paklausīsimies, ko par šādu benefici saka pats „izņēmums”.
Kā izrādījās – Šķēle atteicies debatēt ar citiem tikai un vienīgi tāpēc, lai varētu labāk izskaidrot Tautas partijas pozīciju. Šeit viņam ir grūti iebilst. Diez vai diskusijā ar politiskajiem oponentiem viņam būtu iespēja izstāstīt mājās iestudēto sirdi plosošo stāstu par braukšanu vecā „Audi A4” automašīnā un skatīšanos uz jaunajām meitenēm mirdzošos „Porsche Cayenne” džipos. Ņūtonam uzkrita ābols uz galvas, un viņš atklāja gravitācijas likumu, Šķēle ieraudzīja pie stūres jaunas meitenes un saprata, ka valstī kaut kas nav kārtībā. Kurai elektorāta daļai šis banālais, klišejiskais populisms bija paredzēts? Nu brauc jaunas meitenes ar dārgiem džipiem, nu un tad? Ko darīsim, ņemsim nost? Gan jau bankas atņems, ja laikā nesamaksās. Evija Saknīte arī brauca, brauca, kamēr vairs nebrauca. Vai no tā nopietns uzņēmējs, kurš, kā pats izteicās, lasa Nobela prēmiju ieguvušu zinātnieku grāmatas par ekonomiku, izdara secinājumu, ka valstī kaut kas nav kārtībā? Iznāk, ka valstīs, kur viss ir kārtībā, jaunas meitenes ar džipiem nebrauc? Es, piemēram, Parīzē redzēju, ka jauna meitene brauca ar „Ferrari” kabrioletu. Kādi secinājumi no tā izriet, ka Francijas ekonomika ir sabrukuma priekšā?
Ja reiz Šķēle tik ļoti rūpējas par pozīcijas izskaidrošanu, varēja nopirkt kādā privātajā televīzijas kanālā kaut 24 stundas raidlaika un skaidrot savu pozīciju no rīta līdz vakaram. Tagad iznāk tā – lai dabūtu 90 minūtes ētera laika pa brīvu, vajag principiāli izvairīties no debatēm, līdz tevi uzaicina runāt solo.
Gluži solo nesanāca, jo politiskā oponenta lomu raidījumā uzņēmās pats Domburs, kas, manuprāt, nav īsti pareizi. Pieņemu, ka viņam tas bija sava veida izaicinājums, tā teikt:”Ņemšu un viens pret vienu sadošu tam Šķēlem kārtīgi, parādīšu, ko varu un spēju!” Tā mēs pamazām nonāksim līdz nepieciešamībai mainīt raidījuma nosaukumu – „Kas notiek Latvijā?” vietā vajadzēs likt „Ko par notikumiem Latvijā domā Domburs?” Ja viņš sameklēs šādam raidījumam sponsorus, nekādu problēmu.
Viss lielais sabiedrības ieguvums no sēdēšanas pie televizora bija ziņa, ka tiek gatavots un drīz tiks pavisam sagatavots brīnumjauks plāns, kā valsts pa šauro aizņēmumu taciņu tomēr izies uz saulaino tāli. Man šķiet, ka šobrīd kādu vairāk varētu pārsteigt ar paziņojumu, ka kārtējais vispilnīgākais stratēģiskais krīzes ilgtermiņa attīstības un visaptveroša redzējuma analīzes masterplāns netiek gatavots, bet tiek nosauktas vienkāršas, saprotamas un reālas lietas. Iesākumā, pirms lielo vīziju un nacionālo stratēģiju definēšanas, piemēram, raidījumā pieminētā profesore Rozentāle varētu vienreiz tikt skaidrībā, vai Bauskas slimnīcai ir jāglabā nauda vērtspapīru fondos vai nav (blogs "Par reformām un vērtspapīriem").
Kādi no tā visa secinājumi un priekšlikumi? Šāda raidījumu forma neveicina konstruktīvu politisko diskusiju, neraisa domu apmaiņu par aktuālām tēmām, nesekmē sabiedriskās apziņas attīstību. Tā visa vietā mēs saņēmām klišejām un „sagatavēm” piebārstītu, klaji populistisku izrunāšanos par tēmu – ir Šķēle godīgs vai nav? Tas, protams, ir aktuāli un nozīmīgi, bet, tomēr, ne tik ļoti, lai par to diskutētu valsts apmaksātā kanālā pusotru stundu. Kuram tas nedod mieru, lai atrod citus veidus, kā noskaidrot.
Ko darīt tālāk? Sabiedriskai televīzijai nopietni domāt par politisko diskusiju raidījumu kvalitātes uzlabošanu, jo strauji tuvojas priekšvēlēšanu laiks. Un, protams, diskutēt, diskutēt un vēlreiz diskutēt. Visiem ar visiem pret visiem. Ķīniešu izteiciena vietā minēšu latviešu: „Strīdos dzimst patiesība.” Tieši strīdos, kur katra puse ar visiem spēkiem cenšas pierādīt savu taisnību, kur tiek nežēlīgi kritizēta un izvētīta katra izteiktā doma. Tieši kvalitatīvi (!) sagatavoti un vadīti strīdi liks skatītājiem domāt līdzi, radīsies argumenti par un pret, kaut kas beigās iezīmēsies un izkristalizēsies. Ceru, ka šis Dombura raidījums paliks atmiņā kā neveiksmīgs izņēmums.