Mjā, arī man laika ziņu diktori dažbrīd liekas kā no citas pasaules nākuši - vai tiešām lietus pavasarī un vasaras sākumā, kad visam jāaug, jāzeļ un jāpieņemas spēkā ir kaut kas tik nevēlams, ka par to būtu jābrīdina bēdīgā balsī.
Bet lietus noteikti būs Jāņos, jo, kā zināms, maģija mūsdienās pastāv un, ja latviešu tauta mēnesi iepriekš, ne sliktāk kā Dziesmu svētku kori, dudina: "Jāņos līs, Jāņos, protams, būs lietus", tad tā noteikti arī būs.
Pašlaik lietus nenāk ne sitams un jāizlīdzas, kā nu katram tas ir iespējams. Es priecājos par savu gudrību un tālredzību ravēšanas laikā - nezāles biezā slānī sagūlušas ap augiem un pasargā tos no sausuma. Citādi ir ar zālienu, tas vietām kalst, tas nu ir jāatzīst un katru vakaru ieslēdzu ūdens smidzinātāju. Ir tādi ar plašu smidzekļa amplitūdu - 12 metri diametrā, tas patiesi ir labs. Arī zāli vairs nepļauju - pirmkārt, karsts taču! Otrkārt, īsa zālīte izkalst veiklāk. Treškārt, kā jau rakstīju, man nav nekas iebilstams pret paaugušos zāli. Tajā vēl arvien zied dažādas puķītes un sāk ziedēt arī mans mīļais āboliņš - baltais un sārtais.
Laistīšanas process notiek vakarā, dienas vidū vai no rīta gan nav vērts ar to nodarboties, valgme vienkārši izkūp karstajos saules staros. Bet vakarā tā tiek līdz augu saknēm un saglabājas visu nakti. Laistīšana ir jautra nodarbošanās, ja mājās ir mazi un vairs ne tik mazi bērni, suņi un kaķi. Bērni dievina smidzinātāju un nepūlas pat noģērbt drēbes -skaļi spiegdami metas zem ūdens strūklakas un ir laimīgi par slapjajām drēbēm un matiem. Un kādēļ gan ne? Arī kaķis uzmanīgi vēro šļūtenes pārvietošanos, bet smidzinātājs viņu satrauc - ar elegantu lēcienu tas metas tālāk no šī dīvainā, šļakstošā rīka. Suns pacietīgi gaida. Gan jau radīsies kāda peļķīte zālē vai saimniece salies tīru ūdeni toveros. Tad varēs kārtīgi atdzerties. Dzīvniekus karstumā jādzirdina tāpat kā augus, krietni vairāk.
Toties rozes šļakstinātāju nemīl atklāti un nekautrējoties. Kā jau cēlas karalienes, tām nepatīk krāna ūdens, tām padodiet kaut ko speciālu. Un karalienes pelnījušas, ka viņu dēļ loki muguru un staigā ar lejkannu turp un šurp, dzirdinot tās ar nostāvējušos ūdeni. Pie viena var parunāties - nu, kā jums te klājas? Ak Dievs, atkal laputis! Kur ir zaļās ziepes? Un, kas tev kaiš, kaut kas nepatīk? Gribi, lai drusku uzrušinu zemi? Tu taču zini, ka esi visskaistākā un es darīšu tevis dēļ jebko!
Tādas nu viņas ir. Un mēs, dārzkopji, pakļaujamies skaistumam bez vārda runas.