Nav jau brīnums, jo šim projektam jeb vismaz trīs miljonu latu Rīgas reklamēšanas naudas apgūšanas kampaņai nav nekāda sakara ar kvalitāti un rezultātu. Idejas autors un galvenais virzītājs Ainārs Šlesers tā arī nav papūlējies trīs mēnešu laikā noformulēt šā projekta mērķus un kritērijus, pēc kuriem kampaņa tiks vērtēta. Nav nodefinēts, ko un kam mēs reklamējam. Šlesers lielās, ka kampaņa norit sešās pilsētās. Tur jau arī tā muļķība! Vai tad maskavietis un Kauņas iedzīvotājs ar vienu un to pašu ziņu uz Rīgu ir vilināms? Un vai zviedrs un soms Rīgu redz tādu pašu kā lietuvietis? Manuprāt, murgs, ne kampaņa. Drīzāk prasta zagšana vai noziedzīga izšķērdība!
Jau šīs idejas rašanās laikā es aicināju Rīgas mēru, rīkot atklātu konkursu reklāmas aģentūrām, lai izvēlētos labāko koncepciju un radošos risinājumus Rīgas mārketinga kampaņai. Reklāmas ir jāveido jomas profesionāļiem, nevis lielu algu saņēmējiem, viesnīcniekiem un restorānu īpašniekiem. Visvairāk sāp sirds, ka labu ideju un lielu iespēju Šlesers atkal sapurgā un ar korupcijas smaku piesmirdina.
Bet, lai nu paliek Šlesers. Viņš tāds ir un tāds arī daļai vēlētāju patīk. Taču tas, ka tik nespējīga uz kvalitatīvu kritiku, diskusiju un vērtējumu tā saucamajai kampaņai ir Latvijas reklāmas vide, man tiešām ir liels pārsteigums. Nav nekā ievērības cienīga. Ne argumentu un piemēru, ne debates. Rodas sajūta, ka reklāmas vide Latvijā ir gandarīta par Berlīnes kaktu aģentūras „Embassy” produktu. Bet nē! Pa stūriem, privātās sarunās visi ir lieli vīri. Runā par korupciju, cūcību un, ka tā nedrīkstot! Vai tiešām vienreiz kāds nevarētu sākt runāt skaļi un atklāti, kur īstenībā ir tapusi šī kampaņa? Jeb kā reiz teica kāds Latvijas politikas klasiķis, „vai aiz tās nestāv mūsu pašmāju bāleliņi”?