līdz 29. augustam), Kasparu Brambergu par “Personālizstādi” (galerijā “D.FAB” no 9. līdz 20. augustam) un Andu Lāci par darbiem “Paša mirdzēšana un atstarošana“ (izstādē “Take Care“ Cēsu Vecajā alus brūzī no 23. jūlija līdz 15. augustam) un “Nirējs un priekšvadņa figūra“ (izstādē “Es mirstu (es dzīvoju)“ topošajā mākslas centra VEF teritorijā no 4. septembra līdz 3. oktobrim).Purvīša balvas septiņu ekspertu darba grupas sastāvā 2009. un 2010. gada periodā strādā mākslas zinātniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 20. gs. 2. puses–21. gs. kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas Arsenāls vadītāja Elita Ansone, mākslas zinātniece, izdevniecības “Neputns” galvenā redaktore Laima Slava, mākslinieks, Latvijas Mākslas akadēmijas docents, Jauno mediju kulturas centra “RIXC” dibinātājs Raitis Šmits, mākslas kritiķe, žurnāla “Foto Kvartāls” galvenā redaktore Alise Tīfentāle, laikraksta “Diena” kultūras žurnālists Jegors Jerohomovičs, mākslas zinātniece un kuratore Ieva Kulakova, Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors Jānis Taurens.Izvēli Purvīša balvai nominēt Maiju Kurševu pamato Jānis Taurens: “Izstādes pamatā ir Maijas Kurševas sietspiedes un videomateriāls VKN galerijā Spīķeros, papildu lielizmēra zīmējums un audioinstalācija Bruņinieku ielā, kā arī zabuļveidīgi objekti uz viena no Andrejsalas korpusu jumtiem. Stāsts dzirdams arī VKN galerijā, tā fragmenti tekstu veidā redzami blakus zīmētajiem personāžiem.Teksts šeit neaizvieto glezniecības “nozīmīgo formu”, absurdais naratīvs it kā cirkulē kaut kur tepat gaisā... kā stāsts, ko var nejauši izdzirdēt, ejot pa ielu (gar Bruņinieku ielas 22. numura vārtu rūmi). Stāsta gadījumi ir negaidīti un raupji, iespējams, atgādinot Harmsa pa logu krītošās vecenes. Tie ļoti labi saskan ar stāstījuma personāžu reprezentācijas manieri, kur reprezentācija ir konceptuāls līdzeklis, lai... uz šo “lai” atbildi šajā gadījumā dod darbus apvienojošā naratīva plašākā jeb poētiskā jēga, kur “plašākā jeb poētiskā jēga” pretstatā atsevišķo stāstu veidojošo teikumu nozīmei būtu tas, kāpēc kāds stāsts tiek stāstīts un kāpēc tas mums ir interesants, lai arī to nevar skaidri formulēt, jo citādāk jau tas nebūtu jāstāsta (jāzīmē).”Lēmumu nominēt Purvīša balvai Kasparu Brambergu skaidro Laima Slava: “Izstāde pārsteidza ar vērienu un glezniecības materiāla izsmalcināto kultūru, ar autora temperamentu un radošo enerģiju. Pasaulē daudzviet atgriežas glezniecības kā tādas piedāvājums tieši jaunākās paaudzes skatījumā (piemēram, jaunā britu māksla “Saači” galerijā), un arī šis ir līdzīgs gadījums, stāstu orientējot nevis uz figurālu sižetu, bet krāsas kā vielas (un citu materiālu, kas veic krāsas lomu) saspēli ar plakni. Pārliecināja tas, ka lielajos izmēros plakne piesaista kā uzspriegots, piepildīts veselums. Tiešs 20. gs. 60.–70. gadu jutekliski abstraktās glezniecības tradīciju turpinājums, taču ar individuālu pārliecību un perspektīvu.” Andas Lāces nominēšanu Purvīša balvai skaidro Ieva Kulakova: “Cēsu izstādes “Take Care“ ietvaros Anda Lāce dažādos leņķos bija eksponējusi astoņu darbu sēriju “Paša mirdzēšana un atstarošana“, kas radīja fizisku telpas uzirdinājumu. Izstādes atklāšanu papildināja arī mākslinieces performance ar meditatīvu gleznošanas sesiju uz ekspozīcijas sienas. Performance notika Cēsu iedzīvotāju atbilžu fonā. Iepriekš mākslinieces uzrunātie pilsētas ļaudis atbildēja uz jautājumu: vai cilvēki spīd? Darba tēma un gleznotājas rokrakstam raksturīgais vieglums skatītājus vedināja uz eksistenciālām pārdomām par dzīves trauslumu.Rīgas izstādē “Es mirstu (es dzīvoju)“ eksponētais Andas Lāces darbs “Nirējs un priekšvadņa figūra“ izmantoja noteiktu kāpinājuma dramaturģiju, rezultātā kļūstot par vienu no izstādes eksistenciālajiem atslēgas darbiem. Kāpņu telpā tika eksponētas miniatūras gleznas. Tās papildināja autores uzrunas teksti, kas noteiktā apskates virzībā skatītāju noveda līdz darba kulminācijai jau uz VEF mākslas centra jumta – kuģa priekšvadņa modeļa. Šai vietā katram apmeklētājam bija jānonāk tiešā saskarsmē ar sevi, mēģinot atbildēt uz jautājumu, vai esi piemērots kļūt par kuģa priekšvadņa figūru? Pieņemu, ka mākslinieces personiskais vēstījums vairāk bija saistīts ar kuģi kā mākslu vai VEF mākslas centru, bet plašākā nozīmē varēja tapt interpretēts kā dzīves simbols,” skaidro Ieva Kulakova. Purvīša balva tika iedibināta 2008. gada janvārī ar mērķi regulāri un sistemātiski apzināt aktuālos notikumus un novērtēt izcilāko sasniegumu Latvijas profesionālajā vizuālajā mākslā, veicināt Latvijas mākslas procesa intensitāti, jaunu projektu un oriģinālu ideju attīstību, popularizēt Latvijas mākslinieku radošos panākumus gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām. Balva tiek piešķirta reizi divos gados vienam māksliniekam vai mākslinieku grupai, kas pārstāv Latvijas mākslu ar izcilu darbu, kas dziļi saistīts ar sava laikmeta norisēm un kurā ir saite starp mūsdienu dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām. Pirmo Purvīša balvu 2009. gada 11. februārī saņēma Katrīna Neiburga par videodarbu “Solitude”.Purvīša balvas konkursu vizuālajā mākslā organizē Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sadarbībā ar muzeja patronu SIA “Alfor”.
Nosaukti trīs Purvīša balvas nominanti par izstādēm 2010. gada III ceturksnī
Purvīša balvas neatkarīgo ekspertu darba grupa ir izvērtējusi 2010. gada trešā ceturkšņa (jūlijs–septembris) notikumus Latvijas vizuālajā mākslā un nominējusi Purvīša balvas fināla atlasei, kas notiks 2010. gada beigās, trīs māksliniekus – Maiju Kurševu par izstādi “Trīskājains gadījums” (VKN galerijā Spīķeros, Bruņinieku ielā 22 un Andrejsalā no 7.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.