Pirmais, kas nāk prātā -- Bērziņš, protams, labi zina, ka Diena nekad neaicinās balsot par perverso biznesa projektu, kādā viņš piedalās, tātad no šādiem izdevumiem viņam nav jābaidās. Kritizēt gan kritizēs, un te nu rodas nākamais jautājums. Kas un kā īsti aprēķinās tarifu par kritiku? Teiksim, vai jēdziens "perversais biznesa projekts" ir vērts vienu latu? Atzinums, ka biznesa projekta īpašnieks Šlesers ir gatavs ignorēt jebkuru likumu, ka tik netiek traucēts šeptei -- divus latus? Tālāk, kam būtu par šiem atzinumiem jāmaksā, vai solidāri visām pārējām partijām, kurām vismaz netiešā veidā perversā biznesa projekta kritizēšana nes kādu labumu? Varētu radīt jaunu Preses monitoringa un tarifa izkalkulēšanas biroju (PMTIB), tā vadībā varētu iecelt kādu no biznesa projekta īpašnieka savējiem, un pieredze rāda, ka priekšniekam pat nekādas īpašas kvalifikācijas nebūs vajadzīgas (skat. jauno AS Pasažieru vilciens valdes priekšsēdētāju).
Taču nopietni runājot, būsim atklāti -- politikāņiem domājot par partiju finansēšanu galvā ir tikai viens vienīgs jautājums, proti: Kā uzrakstīt likumu tā, lai tas pēc iespējas vairāk garantētu manu ievēlēšanu nākamajās vēlēšanās? Toties no sabiedrības (vismaz tās daļas, kura alkst pēc godīguma politikā) viedokļa, būtiskas ir pāris lietas. Pirmkārt -- visi partiju ienākumi un izdevumi ir redzami un atklāti, sods par rupju vai pavisam filigrānu "melno kasi" ir bargs jo bargs. Otrkārt, ir stingri jānosaka noteikumi par tā dēvētajām "trešajām pusēm", tajā skaitā arī tām, kuras patiešām ir "trešas" un nevis premjerministra biroja vadītājs. Nav gluži nepamatots jautājums, kāds izskanēja pēc 2006. gada vēlēšanām, proti, ja perversajam biznesa projektam jāmaksā sods par to, ka to reklamēja reklāmas aģentūras veidota "trešā puse", tad kāpēc nav nekas pateikts par tiem, kuri apmaksāja televīzijas kampaņu par (pret) zaļo zemnieku savdabīgo "premjerministra kandidātu"? Varu piekrist, ka inflācija skar arī politiskās organizācijas un kopējā atļautā summa varētu tikt paaugstināta. Neesmu pārliecināts, ka ir, kā to turpat žurnālā paģērē deputāts Kārlis Šadurskis, jāaizliedz ziedojumi pavisam un partijām jāiztiek ar valsts finansējumu un biedru naudām. Taču galvenās ir divas lietas -- atklātība un pārliecība, ka nenotiek krāpšanās. Daudz prasīts.
Jauku visiem dienu.