Tās, protams, ir prezidenta tiesības un izvēle aicināt par premjeru pie partijām nepiederošu kandidātu un nodrošināt viņam Saeimas vairākuma atbalstu. Man gan liekas, ka tā ir mazliet kavēšanās pagātnē. Tiem laikiem vajadzētu būt aizgājušiem, kad nācijas glābējus meklējām nezin kur. Parlamentārā valstī ir zināmas tradīcijas, ka politisko atbildību uzņemas un valdību veido cauri parlamenta vēlēšanām gājušas partijas. Pretējā gadījumā nebūs jau no kā nākamajās Saeimas vēlēšanās prasīt atbildību, ja tagad visu krīzes smagumu novelsim uz bezpartejiska kandidāta pleciem.
Taču, pat ja prezidentam ir tiesības izdarīt izvēli pēc sava prāta, veids, kā šobrīd notiek valdības vadītāja izvēle, ir vairāk nekā neparasts. Prezidents bija tas, kas aicināja uz debatēm un runāt skaidru valodu. Tauta gaida arī no viņa skaidru valodu. Tomēr no viņa šī rīta sasteigtās rīcības tādu nesagaidījām. Prezidenta rīcība rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Arī šodien pilī pabijušo triju kandidātu lielais pārsteigums atgādina jau pavasarī redzētu «patiesu» pārsteigumu kāda cita kandidāta uz augstu amatu acīs. Tādu notikumu pavērsienu mēs nebijām gaidījuši un nebijām arī pelnījuši.