Braši dziedošie, dejojošie un dzejoļus skaitošie bērni mani uzvedināja uz pārdomām. Atcerējos, kā un kādus svētkus svinējām tad, kad pati gāju bērnudārzā. Tie bija citi laiki un citi svētki.
Atcerējos, ka Atmodas laikā, rītā, kad pirmo reizi no rīta radio skanēja Dievs svētī Latviju!, mamma modināja mūs ar māsu sešos, lai mēs to dzirdētu, un 18.novembrī svētku brokastis bija klātas istabā nevis virtuvē kā ikdienā. Toreiz padsmitnieces skeptiskajos gados man likās, ka tas ir mazliet pārspīlēti, un līdz galam nevarēju saprast mammas un vecmammas priecīgo satraukumu.
Kad pēc vairāk nekā desmit gadiem dzīve un darbs mani aizveda uz ilgu laiku projām no Latvijas, par pārsteigumu sev atklāju, ka kamols kaklā velkas vai katru reizi, kad izdzirdu valsts himnu vai ieraugu dziļi tumšsarkano karoga krāsu.
Vēl pēc dažiem gadiem jau svētku priekšvakarā sēdēju Ņujorkas mājoklī uz grīdas un kopā ar dažus gadus veco meitu griezu un līmēju mūsu karoga krāsas mazus papīra karodziņus virtenei, ar ko izrotāt māju uz svētkiem. Sev šķietami neraksturīgā sentimentālisma uzplūdā sevi pieķēru ne reizi vien, kad, reizi gadā atgriežoties Latvijā, pa lidmašīnas logu ieraudzīju savu zemi.
Es nebiju domājusi, ka tā notiks ar mani. Ka šķietami tik vienkāršas un simboliskas lietas man nozīmēs tik daudz. Bet vēl vairāk patīkams pārsteigums man ir tas, ka manas meitas paaudzes bērni ar tik lielu prieku un mīlestību gatavojas valsts svētku svinībām un ka viņiem tie patiešām ir svētki, pat ja tie nenes dāvanas kā Ziemassvētkos vai draiskulības brīvā dabā kā Jāņos.
Viņi mīl šo valsti. Un arī es mīlu šo valsti. Es nepiekrītu tiem, kas pirms gadiem skandēja lielu popularitāti guvušo saukli, ka mēs mīlam šo zemi, bet ienīstam šo valsti. Es mīlu gan zemi, gan valsti. Jo valsts tie esam mēs paši, tie ir mūsu simboli. Tie paši, kurus redzot un dzirdot, pār vaigu norit asara. No tās nevar atteikties tādēļ vien, ka negodprātīgi politiķi nelietīgi izmanto tiem uzticēto varu.
Par to es domāju šorīt bērnudārzā. Un vēl es domāju par to, kā noturēt dzīvu mazo brašuļu Tēvijas mīlestību tā, lai viņiem nebūtu jāviļas mūsos, kuru rokās ir Latvijas liktenis šodien.