c. Šie aicinājumi, protams, saistīti ar nabaga Tibetas traģisko likteni. Tibetieši pēdējā laikā centušies pasaulei atgādināt to, ka viņu valsti ir okupējusi lielā Ķīna. Centieni beigušies tāpat kā citreiz -- represijas, asins izliešana, totalitāras valsts totalitārās attieksmes brutālais demonstrējums.
Ķīnai tiesības rīkot 2008. gada Olimpiskās spēles tika piešķirtas 2001. gada jūlijā. Nākamajā rītā Pekinas laikrakstā galvenais virsraksts: "Visi smaida! Iekurināta laime!" Ķīnai Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmums nozīmēja rehabilitāciju pēc asiņainā Tjaņmeņas laukuma slaktiņa 1989. gadā. Olimpiskajai komitejai tas nozīmēja ierasto pārliecību, ka sports stāv pāri visam. Kā nekā, 1980. gadā Olimpiskās spēles notika Padomju savienībā, kura toreiz bija vēl totalitārāka, nekā Ķīna ir mūsdienās. Savukārt pasaules reālpolitiķiem lēmums nozīmēja atzīt, ka Ķīna ir un būs nozīmīgs noieta tirgus un biznesa partneris, un tas nekas, ka Pekina šad tad apspiež kaut kādus tur tibetiešus vai taivāniešus.
Droši vien visi atceras, ka Maskavā rīkotās Olimpiskās spēles pateicoties PSRS iebrukumam Afganistānā boikotēja 65 valstis. Atceras arī to, ka pēc četriem gadiem "atbildes" soli spēra PSRS un 14 tās pakļautībā dzīvojošās valstis Austrumeiropā (visas izņemot Rumāniju), un uz Olimpiskajām spēlēm Losandželosā cita starpā netika basketbolisti Valdis Valters un Arvīds Sabonis, kuriem būtu bijusi iespēja cīnīties arī pret Maiklu Džordanu, kurš toreiz bija students. Mazāk zināms varbūt ir tas, ka Melburnas Olimpiādi 1956. gadā boikotēja trīs Eiropas valstis, kuras protestēja sacelšanās apspiešanu Ungārijā, un četras saistībā ar Sueza kanāla krīzi Ēģiptē. 1976. gada Olimpiskās spēles Monreālā boikotēja 22 valstis, visas izņemot vienu no Āfrikas, jo spēlēs piedalījās Nīderlande. Kāpēc? Jo pirms dažiem gadiem Nīderlandes regbija komanda bija piedalījusies spēlēs starptautiskās sabiedrības noraidītajā Dienvidāfrikā. Vārdu sakot, Olimpiādes boikotēšana nav gluži neierasta lieta.
2001. gada jūlijā es nesmaidīju un man nekāda laimes sajūta neradās. Nekad neesmu bijis pilnīgi mierā ar to, cik bieži reālpolitiskā pasaule visādu citu apsvērumu vārdā ir gatava upurēt elementāras cilvēka tiesības. Protams, es saprotu, ka tautu starpā jābūt draudzībai arī tad, kad valdības kašķējas. Saprotu, ka sportisti ne pie kā nav vainīgi, viņiem Olimpiskās spēles var būt karjeras kulminācija, un slikti, ja tas izpaliek tāpēc, ka valstis ir saērcējušās. Un tomēr, un tomēr ...
Latvija? Latvija droši vien neteiks un nedarīs neko, lai arī cik pretīgi ironiski tas nebūtu valstij, kura pirms 20 gadiem dzīvoja aptuveni tajos pašos apstākļos, kādos Tibeta atrodas patlaban. Ja nu vienīgi Eiropas savienības ietvaros oficiālā Rīga klusi piekritīs bilst kādu asāku vārdiņu. Varbūt pat boikotēt Pekinas Olimpiādes atklāšanas ceremoniju. Taču vislabāk mūsu politiskās "elites" attieksmi demonstrē tas, ko šodien komentārā konstatējis kolēģis Askolds Rodins -- Saeimā ir veselas četras "gudrās galvas" -- zaļo zemnieku Kāposts un Ozoliņš, "cilvēka tiesību aizstāvis" Šmits no Šlesera biznesa projekta, un mūžam bļaustīgais Tabūns no tēvzemiešiem, kuri ir parlamenta sadraudzības grupās i ar Ķīnu, i ar Taivānu i arī ar Tibetu. Protams, šie nekad nav bijuši visnopietnāk uztveramie deputāti, un tas ir ļoti mīksti teikts, bet tomēr, bet tomēr...
Jauku visiem dienu!