Te nu laikam kārtējo reizi jāatzīst, ka mūsu premjerministrs biež vien dzīvo kaut kādā paralelā un sev vien zināmā pasaulē. Arī bez telegrammām vai dūmu signāliem no Satversmes aizsardzības biroja pieredzējušam politikānim taču būtu bijis jāienāk prātā, ka doma, SAB un it īpaši Militārā pretizlūkošanas dienesta darbam laist klāt vārdā nenosauktas "Saeimas deputātu autorizētas personas", varētu radīt rūpes tajos ļaudīs, kuriem valsts noslēpumi tomēr nav politikāņu savstarpējo spēlīšu elements. Turklāt par šīm bažām taču runāts daudz un dikti arī pirms Valsts prezidentes preses konferences pagājušajā nedēļas nogalē un pirms SAB direktors Jānis Kažociņš vakar atklātā tekstā pateica, ka "Mūsu partnerdienestu pārstāvji man ir sacījuši - ja būs viņu priekšniecībai jebkāda doma, ka cilvēki, kuri nepieder mūsu dienestiem, varēs iegūt operatīvo informāciju par mūsu kopējām operatīvajām darbībām, tad viņi tūlīt beigs mums izsniegt savu slepeno informāciju". Un vēl turklāt, Aigars Kalvītis kā nekā ir arī Nacionālās drošības padomes (NDP) loceklis.
Te patiesībā ir trīs iespējas. Viens: Mūsu valstī nav sakārtota sistēma, kurā valsts augstākās amatpersonas, tajā skaitā NDP dalībnieki, uzzina par valsts drošības apdraudējumiem un tāpēc "mūsu atbildīgie dienesti neinformēja premjeru par bažām". Divi: Valsts drošības iestādes nolēma, ka premjeram šādu informāciju nevar uzticēt un tāpēc "mūsu atbildīgie dienesti neinformēja premjeru par bažām." Trīs: Mums ir premjers, kurš vai nu ir nezinītis vai patlaban uzskata par labu būt nezinītim. Neviens no šiem trim variantiem prieku nerada. Ļoti ceru, ka uz atzinumu "mūsu atbildīgie dienesti neinformēja premjeru par bažām" attiecīgie dienesti vēl reaģēs un pateiks pirmkārt, vai tā ir taisnība un otrkārt, ja taisnība, tad kāpēc tā ir noticis.