Abos gadījumos ziņots, ka pasākumus apmeklējuši arī, kā to raksturojusi Diena, "radikāli labēji orientētais Aivars Garda ar neiztrūkstošajām pavadonēm." Tāpat tur rosījušās divas citas visnotaļ radikāli nacionālistiskas organizācijas Klubs 415 un partija "Visu Latvijai!" Varētu teikt, ka rosījās lielajā politikā gaužām maznozīmīgas struktūras. Un tādā gadījumā, ko tur meklēja JL?
Tiesa, Kārlis Šadurskis ir cilvēks, kura ģīmis (ar deputāta atļauju) pirms pāris gadiem gozējās uz radikāli ekstrēmistiska un antisemītiska savārstījuma vāka, tāpēc ir viss iemesls jautāt par šī censoņa prāta spējām. Taču pārējai partijai derētu padomāt par to, kādas attiecības tā veido Saeimas opozīcijā. Partijai tāpat derētu atcerēties, kas par to balsoja -- ne jau ļaudis, kuri partijā saskatīja visa latviskā glābēju, pie tam radikālā ietērpā. Nē, par JL balsoja inteliģenti, kuriem bija apnikusi Aigara Kalvīša veidotā "mans ir mans un tu ej ieskrienies" attieksme pret politiku, problēma vien bija ar ekcentrisko citplanētieti, kurš joprojām atrodas partijas galvgalī. Šie vēlētāji nav cilvēki, kuri priecāsies, ka tādi gaiši cilvēki, kā Sandra Kalniete, Linda Mūrniece, Uldis Grava, Ina Druviete, Ilma Čepāne , Solvita Āboltiņa u.c. biedrojas un čupojas ar nepārprotamiem antisemītiem, rasistiem un homofobiem.
Citiem vārdiem sakot, ja "Jaunais laiks" kaut minimāli cer, ka ar laiku tas atkal atgriezīsies valdībā, tad bez jebkādām šaubām būs rūpīgāk jāskatās, ar ko tā draudzējas. Opozīcija pret robežlīgumu partijai ir politisks jautājums. Savukārt politikā minētajiem nacionālradikāļiem īpašas vietas nav, jo vēlētāji allaž un kategoriski viņus ir noraidījuši. Ar Kārli Šadurski saprātīgākiem JL pārstāvjiem derētu parunāt. Un partijai derētu atcerēties -- pēc draugiem var vērtēt arī to.