Tiesa, starp šiem gadījumiem pastāv ne tikai laika distance, bet arī citas atšķirības. Ja Lejnieka gadījumā daudzi runāja par kristālskaidro cilvēku un bija teju gatavi uz barikādēm kolēģa aizstāvībā mesties, tad tagad - absolūts miers un klusums. Vai nu visiem vienalga vai nu sarunas no virtuālās vides uz krogu pagrabiem pārcēlušās.
Ievērojot bībeliskos principus, lai pirmo akmeni met tas, kas pats bez vainas un citus tamlīdzīgus bla bla blā, pat nemēģināšu diskutēt, vai šobrīd īstie vēži salikti maisiņā. Jo ne es esmu kādam ko devis, ne redzējis kādu kukuļus ņemam. Bet tas, ko runā citi, jau ilgāku laiku ir dziļi vienaldzīgs. Vēl vairāk par vēžiem mani interesē zivju tēma. Bet tās, maitas, kā zināms pūst no galvas - no galvaspilsētas. Un par to pat nevajag baumot. Viss skaisti dokumentēts lielajā ZIVJU PŪŠANAS ROKASGRĀMATĀ - Rīgas attīstības plānā.
Dokuments, kas apzieģelēts un no valdošo amatpersonu puses parakstīts, nav nekāds slepens papīrs. Tas pieejams un izlasāms ikvienam no mums. Arī KNAB, Saeimas deputātiem, Zatlera kungam, Cūkmenam, Spaidermenam un citiem mūsdienu episkajiem varoņiem. Yeah, I need a hero / I'm holding out for a hero... dungojot veco astoņdesmito gadu melodiju, pievienojos Bonijai Tailerei, kura disko ritmos sparīgi domāja par to: where have all the good men gone? Labs jautājums, žēl tik ka bez atbildes.
Jo nevienam no mūsdienu varoņiem nav sanācis laika ieskatīties Rīgas attīstības plāna pielikumā 3.4.4. Apbūves stāvu skaita plāns. Ja būtu ieskatījušies, varētu veikt kādu ievērības cienīgu varoņdarbu. Piemēram, atrast atbildes uz jautājumiem, kurus vienkāršs mirstīgais nespēj atrisināt. Kāpēc tukšā industriālā miskastē, kur atļauta piecu stāvu apbūve, pēkšņi viens zemes pleķītis iekrāsojies mazliet violets, atļaujot 17 stāvu apbūvi? Kāpēc tādi pleķīši vērojami citās neapgūtās Rīgas pļavās? Un kāpēc vienmēr precīzi viena gruntsgabala robežās? Maģiski zemes spēki? Pokaiņu meža filiāles? Kāpēc Teikas privātmāju apbūvei pa vidu radīta iespēja celt debesskrāpi? Kāpēc to izpelnījies arī Mežaparks?
Daudzi joprojām dzīvo pēc principa: sūds ar bitēm, ka tik medus! T.i. aizmirstam, ka viens otrs uzvārīsies, bet toties mums ir savs pilsētas attīstības plāns. Labi, aizmirstam pāris bites. Bet ko darīt, ja visa drava dažu indivīdu dēļ tiek pārtaisīta par zombiju audzēšanas placdarmu? Kur tas ir? Čiekurkalnā.
Visa loģiski un videi/cilvēkam draudzīgi domājošā pasaule mēslus glabā vienuviet. Tik ne tie, kas kartē ievilka Ziemeļu koridoru. Pasaulē auto maģistrāles dublē dzelzceļa līnijas. Trokšņi vienuviet, smakas vienuviet. Viens akustiskais ekrāns un lieta darīta. Tālāk dzīvo cilvēki savu vairāk vai mazāk mietpilsonisko dzīvi.
Čiekurkalnā tā nebūs. No vienas puses dzelzceļš, no otras Brīvības ielas dublieris. Cik dzirdēts, vēl pat pacelts uz estakādes. Vēlme dzīvot tādā vietā līdzinās nullei. Ik reizi ieminoties par iespēju maģistrāli dublēt gar dzelzceļu, atbilde ir - nevar, jo jūs paši jau zināt, kam tur ir intereses. It kā nojaušam. Intereses, kas iekrāsotas gar Ziemeļu maģistrāli tumši zilā tonī. T.i. 25 un vairāk stāvi. Un vispār, priecājaties, ka vispār kaut kas notiek!
Tā nu priecājos. Kaut ar sanāca smagi un žultaini. Ar mājieniem, ka kāds tomēr kaut ko kaut kam būs devis. Neba no laba prāta tai plānā muļķības sazīmētas. Aizdomu pilni. Bet kā vēsta sena tautas gudrība: tas, ka jums diagnosticēta paranoja, vēl nenozīmē, ka jums neseko!