Tam kā pierādījums kalpo daudzās Kalvīša valdības “krīzes,” kuras radās tad, kad tika “uzbraukts” kādam no Jaunā laika vadoņiem. Tiesa, Jaunais laiks sola laboties un savu vieglo aizvainojamību aizmirst, pilnībā nododoties produktīvam darbam Kalvīša valdībā.
Bet, kas gan grasās Jaunajam laikam piedot viņu grēkus? Laikam jau neviens. Tēvzemieši ir priekšā saviem kādreizējiem sabiedrotajiem un kā vakar sacīja Jānis Straume—viņi ir gatavi iet valdībā bez Jaunā laika.
Šis tēvzemiešu lēmums manī raisa bažas vai tik tēvzemiešiem atkal nav tas pats plastilīna mugurkauls, kas agrāk. Oficiāli viņi ir paziņojuši par vēlmi vismaz daļēji īstenot savu sociāliekonomisko programmu. Ja godīgi, tad šķiet tēvzemiešiem ir daudz lielāka vēlme tikt pie varas nekā stīvēties par Zīles izstrādāto programmu. Un ja tomēr viņi stīvēsies, izredzes, ka rezultāts būs viņiem labvēlīgs, ir niecīgas.
Kāpēc? Kā zinām jaunās koalīcijas kodolu veidos arī LPP. Pirmsvēlēšanu diskusijā starp Robertu Zīli un Aināru Šleseru, bija skaidri redzami abu partiju fundamentāli atšķirīgie viedokļi par valsts turpmāko ekonomisko attīstību un nodokļu sistēmu. Šlesers ar savu komandu ir par maksimālu nodokļu samazināšanu uzņēmējiem un diskusijā no Šlesera kunga puses pat pavīdēja ideja par vispārēju nodokļu atlaišanu uzņēmējiem, jo viņaprāt uzņēmumu ienākuma nodoklim ir jābūt “nulle” un vajag “nedomāt, kā to iekasēt, bet ļaut legāli biznesam attīstīties.” Tēvzemieši savukārt ir par nodokļu palielināšanu kapitālam, tātad pilnīgi pretējās domās nekā Šlesers.
Jautājums vai tēvzemieši, kuru ekonomiskā programma patiešām ir sociāli atbildīga, spēs piespiest “mežonīgo kapitālismu” lobējošos Kalvīti, Šleseru un Lembergu kaut daļēji pieņemt viņu izstrādātos “godīgas spēles” noteikumus. Par to es krietni šaubos.
Droši vien tēvzemieši atkal būs vecie labie tēvzemieši, kuriem ir plastilīna mugurkauli un kuri locīsies savu varas vēlmju priekšā daudz vairāk nekā savu vēlētāju priekšā.