Tomēr, premjera sacītais nav ne pus graša vērts, ja to saka politiķis, kurš valsti šajā krīzē ir iegrūdis ar savu savtīgumu, pašapmierinātību un melošanu. Kalvītis nav visu nelaimju cēlonis, bet tieši viņa vadīšanas (valdīšanas?) stils ir radījis virkni problēmu, kuru dēļ premjeram vajadzētu atkāpties. Premjers domā palikt līdz 5.decembrim, lai pabeigtu iesāktos darbus, bet vai sabiedrība spēs pieņemt darbus, kurus dara (pat ja tikai pabeidz) politiķis, kurš zaudējis jebkādu sabiedrības uzticību un ja nepatika pret viņu amorfajā Latvijā spēj savākt 5000 demonstrantu.
Premjera runas par turpmāko „stabilitātes garantēšanu“ ir gluži kā stāsti no citas realitātes. Kalvīša valdība faktiski jau krita 18.oktobrī, kad bija pikets pie Saeimas, kad pēc tam viens pēc otra valdību pameta trīs ministri. Centieni mākslīgi paildzināt šīs valdības darbu, nenesīs labumu ne valstij, ne pašiem valdošās koalīcijas politiķiem, kuru reitingi turpinās savu kritienu.
Vien jājautā, kāpēc premjers tiks ļoti turas pie varas? Mani nepārliecina vārdi par valsts interesēm. Valsts interesēs būtu izbeigt šo Kalvīša otrās valdības agoniju un domāt par to kā iziet no dziļās krīzes, kurā ir iestigusi Latvijas politika.