Latviešu karikatūras attīstība pusgadsimta garumā — tāda ir sadarbībā ar satīras un humora žurnālu Dadzis tapušās karikatūru izstādes tēma. Izstādē skatāmi vairāk nekā simt Latvijā populāru un arī mazāk zināmu karikatūristu zīmējumu oriģināli, kā arī lielformāta plakāti ar atjaunotā Dadža vāku karikatūrām.
Kampaņa pret stilīgajiem
Patiesībā šādai izstādei būtu bijis jāparādās pirms gada, kad pagāja
pusgadsimts kopš Dadža iznākšanas. Līdz atmodai žurnāls bija atrodams
gandrīz katrās latviešu mājās, savos ziedu laikos sasniegdams 140 000
eksemplāru tirāžu, turklāt iznāca divreiz mēnesī. Ko lasīt tur īpaši
daudz nebija, atskaitot stila ziņā perfektos Andreja Skaiļa gabalus un
žurnāla priekšpēdējās lapas rubrikā Kas gan viss nenotiek pasaulē
atrodamos "informatīvos" gabaliņus par jocīgiem notikumiem — tie
parasti bija atgadījušies kapitālistiskās pasaules dīvaiņiem, jo, kur
komunisms nav jāceļ, tur cilvēks aiz dīkdienības sazin ko sastrādā
(pašu mājās jebkāda dīkdienība Dadža slejās tika cītīgi apkarota, sākot
jau ar hruščovlaika kampaņām pret "stilīgajiem" — uz šā viļņa populāra
kļuva karikatūriste Mirdza Ramane ar Hugo Diega tēlu).
Taču žurnāla vadības lielo piesardzību attiecībā uz brīvdomīgākām satīras izpausmēm kompensēja Dadža karikatūristu profesionālais stils. Pat tradicionālās atļautās tēmas par traktoristiem dzērājiem un agresīvo NATO bloku viņi spēja uzzīmēt tā, ka vairāk gribējās smieties, ne raudāt vai skaisties par mākslinieku pārdošanos padomju propagandai. Brīvdomības ziņā Dadzis atpalika gan no igauņu Pikker, gan poļu Szpilki, tomēr arī tā virtuālā realitāte, kuru pirmsinterneta laikos bija uzzīmējis Dadzis, daudziem, kas to piedzīvoja bērnībā, bija tik labi palikusi atmiņā, ka 2005.gadā atjaunotais Dadzis, lai gan kopumā bija ne vairāk kā paviršs kapa piemineklis padomju Dadzim, sākumā tika pirkts labāk, nekā varēja gaidīt.
Stingrāka sijāšana
Izstādē Kā dadzis acī redzams, ka ar Dadzi sadarbojušies gan mūsu glezniecības klasiķi Boriss Bērziņš un Indulis Zariņš, gan vēlāk pasaulē pazīstamais ilustrators Māris Bišofs, gan daudzi citi. Taču Dadža "zelta sešinieks" bija Gunārs Vīndedzis, Edgars Ozoliņš, Gunārs Bērziņš, Uģis Mežavilks, Ēriks Ošs un Imants Melgailis.
No šā sešinieka šodien spalvu rokā tur vairs tikai divi — labsirdīgais vienkāršās līnijas meistars Imants Melgailis un "zvēru karalis" — neaizmirstamo drūmiķu un lopiņu zīmētājs Ēriks Ošs, kura karikatūras tagad atrodamas Latvijas Avīzē. Vaicāts par atjaunoto Dadzi, viņš uzteic Cinkusa karikatūras, taču žurnāls kopumā viņam atgādina rajona avīzi, kurā tiek ņemts pretī katrs, kas kaut ko atnes. Vecajā Dadzī bijusi stingrāka profesionāla sijāšana, atceras Ē.Ošs: "Ar jauniem autoriem ņēmās gadiem, kamēr viņus sāka regulāri publicēt." Ošs 1957.gadā zīmēt Dadzim sācis bikli, iesākumā skatījies, kā zīmē Krokodilā, domājis, ka vajadzētu zīmēt tāpat — "reālistiski". Savu stilu viņš izveidojis pamazām. Dažreiz Ošam zīmējumi mesti atpakaļ tāpēc, ka nav derējuši ideoloģisku apsvērumu dēļ, šo to nācies arī pārzīmēt. Toties tolaik vienas karikatūras zīmēšanai mākslinieks varējis veltīt daudz vairāk laika nekā tagad.