Putina gulaga stabilitāte

Putina stabilitāte ir gulaga stabilitāte, kurā cietuma priekšnieki gādā, lai visi ieslodzītie saņemtu viņiem paredzētās devas, atalgo vispaklausīgākos un soda potenciālos nemieru cēlējus, lai novērstu nekārtības. Mūsdienu Krievija atšķiras no padomju gulaga ar to, ka lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju nekad nav pazinuši citādu valdību un tāpēc neapzinās, ka ir ieslodzīti. Kad rakstīju šo rakstu, es atrados cietumā Krievijā. Es vadu jaunatnes kustību Oborona (Aizsardzība), kas iestājas par nevardarbīgu pretošanos varas iestāžu represijām. Pirms apcietināšanas maijā — mani aizturēja uz ielas un izvirzīja apsūdzību par pilsonisko nepakļaušanos — mana pēdējā tikšanās ar varas iestādēm bija decembrī, kad Federālā drošības dienesta (FDD, kā dēvē VDK pēcteci) darbinieki ar varu piespieda mani dienēt armijā saskaņā ar Krievijas likumu par obligāto karadienestu. Darbība kustībā Oborona man jau sen radīja problēmas ar valdību. Divdesmit triju gadu vecumā es jau esmu bijis arestēts vairāk nekā desmit reizes, divas reizes esmu izcietis īslaicīgu cietumsodu un tiku atlaists no darba pēc FDD pieprasījuma. Valdība nebija spējusi atrast ieganstu ieslodzīt mani cietumā uz ilgāku laiku, un tāpēc tai vēl jātiek no manis vaļā pilnībā. Pagājušā gada beigās izlūkošanas dienests izvēlējās citu ceļu. 20.decembrī es atkal tiku arestēts. Neraugoties uz veselības problēmām un to, ka esmu students — abu šo iemeslu dēļ mani vajadzēja atbrīvot no obligātā karadienesta, — es tiku nosūtīts dienēt armijā. FDD darbinieki aizveda mani uz karaspēka daļu mežā aptuveni 240 kilometru no Maskavas un pateica, ka man būšot jādien vienu gadu. Mans ceļš uz armiju ilga tikai dažas stundas, taču, lai izkļūtu no tās, bija vajadzīgi divarpus mēneši. Mani beidzot atbrīvoja 4.martā — divas dienas pēc Krievijas prezidenta «vēlēšanām». Militārās varas iestādes atzina, ka esmu iesaukts armijā nelikumīgi, taču neviens man nav atvainojies. Drīz pēc atbrīvošanas milicija iebruka kustības Oborona Maskavas birojā. Mani un vēl desmit cilvēkus apcietināja un mums izteica draudus; dažus no mums piekāva miliči, kuri konfiscēja skrejlapas, dokumentus un datoru. Es esmu tikai viens no daudzajiem politiskajiem aktīvistiem Krievijā, pret kuriem tiek vērstas represijas. Pārējo vidū ir Maksims Rezņiks — pazīstamais partijas Jabloko līderis Sanktpēterburgā. Viņš tika apcietināts un nepatiesi apsūdzēts triju miliču piekaušanā, un turēts cietumā bez tiesas. Tomēr viņš joprojām ir dzīvs. Decembrī koalīcijas Cita Krievija loceklis Jurijs Červočkins tika piekauts līdz nāvei; uzskata, ka viņa slepkavas bija speciālās milicijas vienības darbinieki. Aizvadītajos divos gados represiju vēriens Krievijā ir sasniedzis vissmagāko aukstā kara gadu līmeni. Režīma represijas un iepriekšējo opozīcijas līderu pieļautās kļūdas novedušas mūs punktā, kurā tradicionālās politiskās partijas ir zaudējušas jebkādu ietekmi mūsu valstī. Vecās ilūzijas par to, ka demokrātijas aizstāvji varētu iegūt varu ar vēlēšanu palīdzību, sagrāva decembra parlamenta «vēlēšanu» rezultāti. Veco partiju atgriešanās Krievijā ir maz ticama. Nesen inaugurētais prezidents Dmitrijs Medvedevs ir vecs Putina draugs un daļa no sistēmas. Cerības, ka Medvedevs nodrošinās atvērtāku nākotni, ir veltīgas. Medvedevs nebūt nav ieinteresēts liberalizēt Krieviju, jo saprot, ka jebkāds šāds mēģinājums vienīgi novestu pie kontroles zaudēšanas, kas būtu nāvējošs drauds korumpētajai Krievijas varas virsotnei. Vienīgā reālā iespēja mainīt politisko režīmu Krievijā pašlaik ir ar tautas masu spiedienu. Mahatmas Gandija un viņa svētības Mārtina Lutera Kinga tipa nevardarbīgā pretošanās ir pēdējā pieejamā iespēja demokrātijas aizstāvju arsenālā. Tas jau kļuvis skaidrs vairākiem visprogresīvāk domājošajiem politiķiem, piemēram, no koalīcijas Cita Krievija. Lai gūtu panākumus, mums vispirms jāizanalizē savas kļūdas, jāmācās sadarboties efektīvāk un jāizved sabiedrība no apātijas. Tam mums ir vajadzīgas tādas grupas kā Oborona — godīgu jauniešu apvienība, kas cenšas nevis iegūt varu, bet gan panākt pārmaiņas savā valstī. Cilvēki, kuri plāno sacelšanos modernās Krievijas gulagā, nevēlas kļūt par nākamajiem cietumsargiem.