Šī jau ir otra "Tautas" partijas persona, kura Lemberga kontekstā sāk runāt par atmodas laikiem. Pirmais bija partijas "ierindas biedrs" mājā pie jūras Šķēle, kurš pirms pāris dienām kādā citā intervijā arī atminējās, ka Lembergs ir balsojis par Latvijas neatkarību un varētu būt sarežģīti, atrast veidu, kā viņu notiesāt par noziegumiem, kādi viņam ir inkriminēti.
Civilizētā valstī cilvēks, kurš vairākus mēnešus pavada cietumā un pēc tam atrodas zem mājas aresta, tiktu no amata padzīts visnotaļ automātiski, turklāt civilizētā valstī to darītu attiecīgās pilsētas dome. Elpu aizraujoša bija zaļo zemnieku ciniskā stulbība, Lembergu bīdīt par "premjerministra kandidātu", un elpu aizraujoša ir "Tautas" partijas gatavība pārlieku turēties pie principa "kamēr nav notiesāts, nav vainīgs". Kā nekā, "stabilitātes garants" Kalvītis bija gatavs ar Lembergu čupoties valdošās koalīcijas gultā arī pēc tam, kad pret Lembergu bija izvirzītas gana nopietnas apsūdzības. "Tautas" partijai kauna nav absolūti nekāda, turklāt arī tajā ir viens otrs, kuram "kamēr nav notiesāts, nav vainīgs" princips ir pietiekami būtisks. Cita starpā ne visi "Tautas" partijas deputāti allaž tādi ir bijuši, dažs labs kādreiz darbojās partijās, kuras gandrīz noteikti figurē Lemberga "stipendiātu" sarakstos. Nav atrisināta arī tā dēvētā digitalizācijas lieta, gaisā joprojām karājas tas, ka "Tautas" partija pērn pirms Saeimas vēlēšanām prasti krāpās. Kas attiecas uz Ventspils Domi, acīmredzot tur nav neviena, kuram rūpētu pilsētas un valsts reputācija. Lembergs deva dāvanas pensionāriem un salaboja pilsētas ielas (it kā viņš pats būtu ņēmis rokā bruģakmeņus un javu), tāpēc tas nekas, ka viņš apsūdzēts par kukuļošanu un naudas atmazgāšanu, tas nekas, ka viņš kaut kā ar pašvaldības vadītāja algu ir kļuvis par multimiljonāru. Sargājam savējos, pie velna ar visu pārējo.
Te ir arī cits jautājums, proti -- cik ilgi balsojums par suverenitātes deklarāciju 1990. gadā turpinās būt aizbildinājums visam kam citam? Tautas frontes frakcijā Augstākās padomes laikā bija Juris Bojārs, bet tas nesamazina pretrunīgo raksturu viņa tālākajā darbībā. Tur darbojās Indulis Emsis, tas nesamazina apstākli, ka pēdējā laikā viņš sācis runāt pavisam dīvainas lietas (un taisās izdot daudzus tūkstošus latu polittūrisma ekskursijā uz Austrāliju). Aleksandra Kiršteina balsojums neatsver to, ka viņš devis atbalstu ultranacionālām pažobeles organizācijām. Laikā kopš 1990. gada dažādi cilvēki ir darījuši dažādas lietas. Respekts viņiem par pareizo balsojumu pareizajā brīdī, bet par svēto neviens tāpēc nekļuva, un Lemberga gadījumā pārlieku turēties pie "kamēr nav notiesāts, nav vainīgs" principa tikai tāpēc, ka toreiz balsoja tā -- nu, tas nav cienīgi. Un mūsu valstī, diemžēl, nav arī pārsteidzoši.