Aiz manis — babiņa. Uz rindu neskatās, pārtrauc sievietes iepirkšanos un biksta vitrīnā pirkstu, pārdevēju par kūkām izprašņājot. Viss notiek ātri, pārdevēja, tāds jauns skuķis, paliek pie kases kā iemieta, izdod atlikumu, sieviete savāc papīra tūtiņu ar nopirkto un dodas, babiņu arī kūkas pārstājušas nodarbināt. Palieku es.
«Reketieri,» pārdevēja negaidot nošņāc. «Kas?» prasu. «Šodien jau otro reizi,» viņa saka. Shēma vienkārša. Atnāk ar divdesmitnieku un prasa ko nelielu, keksiņu par septiņdesmit santīmiem. Tad uzrodas večiņa un atrauj pārdevēju soli nost no kases, iztaujājot par pērkamo. «Kanēli vai šokolādi?» stāstāmo pārtrauc pārdevēja. Izvēlos pēdējo. «Tikmēr tā sieviete paņem visu, gan atlikumu, gan savu divdesmitnieku un prom ir. Arī večiņai pēkšņi vairs nekas neinteresē. Draugiem man šitā jau gadījās. Pašai arī no rīta puses, tagad vairs neiekrītu,» meitene saka. Es skatos, kā viņa birdina dzērienam pa virsu šokolādes skaidiņas. Stipri vairāk, kā es būtu gribējusi, vai kā paredz uzņēmuma politika.
Kad esmu jau pāris soļu no Vecrīgas, ieraugu viņas gaidām zaļo gaismu pie pārejas. Stāv sieviete, stāv sirmmāmuļa, nē, divas. Abām večiņām lakatiņš ap galvu, viegli salīkušas zem gadu un laikam jau arī ekonomiskās krīzes nastas, ja jau reiz metušās šādā rūpalā. Žēl pārdevējas. Pieeju un prasu, vai biznesam labi klājas. «Vi čto to pereputaļi,» sieviete saka spalgāk, nekā prasītos. Babiņas tikmēr kā filmā sabāž somelēs katra vienu palielu maku un izklīst. Piegājienā pirms mirkļa pārdevēja neiekrita. Tāpēc nevar saprast, par ko notika norēķini. Vai sievišķis babiņas atalgo par katru piegājienu, jebšu gaidot zaļo gaismu, māmuļas saņēma visu dienas algu.