Paši slavenākie kadri ir tapuši piecās–desmit minūtēs – intervijās atklāj nīderlandiešu izcelsmes fotogrāfs Antons Korbeins. Ne tikai viņa iemūžinātās XX gadsimta mūzikas leģendas, bet arī viņu pašu var dēvēt par personību, kas rakstījusi mūzikas vēsturi. Korbeins ir pratis nofotografēt mūziku. Reizēm to atklājis pat pašiem mūziķiem. "Ar U2 es vienmēr esmu jutis, ka viņš fotografē dziesmas, nevis mūs," teicis Bono. Antona Korbeina izcilo nozīmi U2 biogrāfijā precīzi raksturojis kino klasiķis Vims Venderss, nosaukdams viņu par "piekto, kluso U2 dalībnieku".
Berlīne ar plašu retrospekciju fotogalerijā c/o svin Antona Korbeina 60. dzimšanas dienu. Pēc skatītāju pieprasījuma tā pagarināta līdz janvāra beigām. Retrospekcija apvieno divas izstādes – pārskatu par visu Korbeina daiļradi Hollands Deep, kas jūnijā bija eksponēta Hāgā, un 1-2-3-4, kas koncentrējas tikai uz viņa kā mūzikas fotogrāfa darbību 40 gadu garumā. Nebūtu pārspīlēti Antona Korbeina retrospekciju saukt par šobrīd "visgribētāko izstādi" Berlīnē. Iedomājieties, jums patīk Toms Veitss (vesela istaba!), Depeche Mode, U2. Un viņi visi tur ir, pilnā augumā, un visā nopietnībā skatās jums tieši virsū. Un vēl – strīpām mūzikas milžu. Svarīgi uzsvērt, ka Korbeina retrospekcija nav tikai četrdesmitgadnieku salidojums. Ir arī, piemēram, vesels cikls ar kanādiešu grupas Arcade Fire portretiem. Retrospekcija piedāvā ap 600 fotoportretu, kā arī Korbeina dizainētos albumu vāciņus u. c. Fotogrāfa un videoklipu mākslinieka kinorežisora karjerai izstāde nepievēršas, iespējams, respektējot Korbeina paša godīgos atzinumus, ka kinorežijā viņš vēl meklē savu rokrakstu, neraugoties uz debijas filmas Control panākumiem. 2007. gadā Kannu festivālā filma tika godalgota kā labākā Eiropas filma.
Ir arī daži intriģējoši ready made priekšmeti, piemēram, limitētas sērijas alus pudele, uz kuras redzams Antona Korbeina pašportrets lauka vidū. Vidē, kādā viņam tik ļoti patīk fotografēt arī citus. Starp citu, reiz Berlīnē, vēl pirms zināju, ka šāds "iezīmēts" alus vispār pastāv, kādā ķīniešu ēstuvē nejauši trāpījās šī pudele. Kopš šī brīža nevaru teikt, ka loterijās nelaimēju.
Glamūra dekonstrukcija
Vēl vairākus mēnešus pēc izstādes apmeklējuma ir interesanti minēt, ko Korbeins īsti izdara ar saviem bilžu varoņiem. Ko viņiem pasaka, pirms nospiež slēdzi, ka visi fotogrāfijās izskatās tik ļoti, ļoti nopietni, pat ja smaida vai situācija ir klaji rotaļīga, kā, piemēram, režisors Denijs de Vito ar augstu gaisā lidojošu zilu baloniņu vai Toms Veitss ar oranžu rotaļu pistoli sarūsējušā automašīnā mafijas bosa cienīgā pozā. Minētie gan ir retie izņēmumi ar krāsu. Pārsvarā Korbeina rokraksts saistās ar viņa melnbalto, nereti graudaino attēlu, melanholiju, kas ir tiešām magnētiska. "Manuprāt, grauds padara bildi dzīvu – vērojot šķiet, ka tu tai fiziski pieskaries un tajā redzamais joprojām atrodas kustībā". Uzskata, ka tieši sadarbība ar Tomu Veitsu palīdzējusi Korbeinam izkopt savu stilu. 2013. gadā iznāca viņu ilgstošās sadarbības vainagojums – grāmata Anton Corbijn/Tom Waits '77–'11. Tai iznākot, Korbeins stāstīja: "Mūsu sadarbība attīstījās organiski, un tas ir skaistums pats par sevi. Mēs ļoti nopietni izturamies pret savu darbu, taču tad, kad strādājam viens ar otru, esam kā bērni, kuri pretojas briedumam un nevēlas pieaugt. Kopīgs darbs ir mums nepieciešamā legālā narkotika."
Korbeina fotoobjektīvam izdodas ietiekties aiz cilvēka fasādes. Aiz viņa meliem, izlikšanās un ārišķības. Viņi atgādina savvaļas zvērus, tik pievelkošus ar savu kluso noslēpumainību. Tāda sajūta, ka Korbeins spējis atklāt katra iekšējo nevainību, trauslumu, neaizsargātību un ievainojamību. Šķiet, viņš spējis atvērt savu fotogrāfiju varoņiem durvis uz savām iekšējām mājām. Savā iecienītajā nekurienes – Aizspogulijas – vidē (lauki, pļavas, veci ādas dīvāni u. c. lietas, kas mūzikas industrijā vēlāk jau kļuvušas par klišejām) – savā karaļvalstī – Korbeins visiem liek izskatīties eksistenciāli majestātiski. Kā sumbriem, vai.
Antons Korbeins ir radikāli mainījis veidu, kā fotografēt slavenības. Tā ir apzināta glamūra dekonstrukcija. Kā raksta galerijas c/o pārstāvji: "Antizvaigznes antipozās." Pats fotogrāfs ir pieticīgāks. "Es vienmēr meklēju iekšējo skaistumu un cīņu," saka fotogrāfs galerijas c/o viņam veltītajā izdevumā. "Mana ideālā diena ir tā, kuras rītā es izeju no mājas ar savu kameru, satiekos ar kādu, lai iedzertu tēju un uzņemtu dažas bildes mūsu tikšanās laikā. Tagad tas ir sasniedzis daudz lielākus apmērus ar video un ceļojumiem, bet lietas būtība nemainās. Es satieku cilvēkus, papļāpāju un nofotografēju viņus," Korbeins stāstīja intervijā Uldim Rudakam, kad 2005. gadā izstāžu zālē Arsenāls bija skatāma ievērojamā fotogrāfa izstāde Mortal/Mirstīgie.
Ja runājam par Latviju – Prāta vētras portrets ar dzeltenajiem saldējumiem izstādē gan nav ieraugāms.
Kautrība un A. portreti
Antons Korbeins uzaudzis nelielā, no pasaules nošķirtā holandiešu ciematiņā Streienā apmēram stundas braucienā no Hāgas. Kā vecākais četru bērnu mācītāja ģimenē. Bez televizora un mūzikas atskaņotāja. Pa logu bija redzama upe, aiz tās – kapsēta. Leģenda par pašu, pašu sākumu skan šādi. Paņēmis tēva fotoaparātu, lai ir pie kā pieturēties, Korbeins devies uz Nīderlandes grupas Solution koncertu. "Un, lai neizskatītos stulbi, vienkārši staigājot gar skatuvi ar fotoaparātu plecā, viņš uzņēma astoņus kadrus. Pēc tam tuvākajā darbnīcā uzkopējis bildes, Antons tās aizsūtīja žurnālam un piedzīvoja savu pirmo publikāciju," raksta Uldis Rudaks (www.fotokvartals.lv, Ideāls rīts ar kameru un tēju). Un tālāk: "Sākās viss ar Joy Division – kā pats meistars man teica intervijā 2005. gadā pirms savas izstādes Mortals/Mirstīgie Rīgā, vēlme piekļūt viņiem tuvāk bijis galvenais iemesls, kāpēc viņš no Nīderlandes pārcēlies uz Lielbritāniju. Un viņam tas izdevās! Četri Joy Division dalībnieki 1979. gada fotogrāfijā noķerti pirms došanās tunelī vai metro – visi ar muguru pret kameru, bet tikai viens, ģērbies garā mētelī un ar cigareti rokā, ir atskatījies, un tas ir Īans Kērtiss."
Interesantu ciklu izstādē veido Antona Korbeina "melīgie" pašportreti – 2000. gadu sākumā viņš pārģērbās kā Dženisa Džoplina, Džons Lenons, Džimijs Hendrikss, Kurts Kobeins un veica fotosesiju sava dzimtā ciematiņa vientulīgajās, lāmainajās ārēs, kur viņa mirušie elki savas dzīves laikā nekad nebija spēruši kāju. Visiem šīs sērijas darbiem nosaukumā fotogrāfs pievienoja burtu A. Piemēram – A. Lenons. Streiena, Holande, 2001.
Galerija c/o par godu Antona Korbeina retrospekcijai izdevusi arī avīzi, kurā uz pieciem vienādiem jautājumiem atbild vairākas viņa fotomākslai pietuvinātas personības. Izvēlējos citēt kinorežisoru Vimu Vendersu. Kaut kas viņos abos ir ļoti līdzīgs. Varbūt īpašā ainavas izjūta. Arī tās, kas ir cilvēka seja un ķermenis.
Kas jūs kā fotogrāfu fascinē otra fotogrāfa – Antona Korbeina – fotogrāfijā? "Mani vienmēr visvairāk iespaido lietas, kuras es pats nespēju paveikt. Antons vienkārši uzņem lieliskus portretus savā nesajaucamajā stilā. Ir ģitāristi, kurus mēs pazīstam uzreiz pēc pirmās nots, līdzīgi ir ar Antona fotogrāfiju. Rock’n’roll!" atbild Vims Venderss, kurš arī apliecina, ka Korbeins patiešām fotografē "ļoti ātri un nesāpīgi, kā neviens cits".
Izstāde
Līdz 31. janvārim
www.co-berlin.org
Metro pietura: Zooloģiskais dārzs