Tagad gribu rakstīt, lai disciplinētu sevi un piesauktu veiksmi. Aizvadītajā gadā mans darbs ļoti lielā mērā bija saistīts ar dažādu administratīvo problēmu risināšanu – krietni vairāk, nekā to vēlētos nākotnē, tāpēc turpmāk daļu laika gribu veltīt publiskai diskusijai un ceru, ka pietiekami veiksmīga izdevniecības darbība ļaus atkal nenoslīkt administratīvajās dūņās.
Kāds tad bija aizvadītais gads?
Svarīgākā lieta, kas prasīja visvairāk enerģijas – Dienas pārveide, gan paša laikraksta, gan organizācijas. Ļoti ceru, ka redakcijas pārveides lielākie darbi ir galā, savukārt laikraksta satura pārmaiņas ir labs solis uz priekšu, avīze ir kļuvusi dinamiskāka, tematiski daudzveidīgāka un man ir droša sajūta, ka redakcijas komanda vēlas ik dienu izveidot iespējami labāko laikrakstu.
Smagākais aizvadītā gada pārbaudījums – atlaist cilvēkus, kas ar lielām pūlēm meklēti un veidota komanda vienā no mūsu reģionālajiem laikrakstiem, ko nācās slēgt. Atrast labus darbiniekus pēdējos gados bijis daudz grūtāk, nekā tagad kādu atlaist, bet pilnīgi neapskaužama ir apziņa, ka ieguldītais darbs nav devis vajadzīgo rezultātu un apstākļi izrādās nepārvarami.
Jauno gadu sagaidīju labi, bez televizora. Godmani pirmo reizi šogad ieraudzīju tikai vakar vakarā. „100.pants” ar premjeru „Neprāta cenas” ziepenes vietā. Nothing special, tomēr smalki. Atcerējos jaunās patīkamās sajūtas, ko valdība man ir sagādājusi, kad ceļojot jāatbild uz monotonajiem „where are you from?” jautājumiem. Parasto apnikumu nomainījis atvieglojums par to, cik mazpazīstama ir Latvija un cik daudzi planētas iedzīvotāji nelasa presi. Nu kaut vai to Economist numuru, kuru šķirstīju lidmašīnā un ar kauna sajūtu, kāda piedien Latvijas vēlētājam, lasīju vēso rakstiņu par politiķu kļūdu izraisīto finanšu sabrukumu mūsu valstī. „Yes, I know Lithuania! Welcome! ”.