Kas kopīgs Venēcijai, Sanfrancisko, Prāgai, Londonai un Singapūrai? Kas vieno Romas impēriju ar mūsdienu Āzijas metropolēm? Visas šīs tik atšķirīgās pilsētas dažādos kontinentos un dažādos laikos pastāvējušās impērijas un valstis apvieno tilti. Tie ir ne tikai funkcionālas būves un infrastruktūras objekti, bet arī arhitektoniski mākslas darbi un ikoniskas, pilsētu raksturojošas laika zīmes, kas apliecina sava gadsimta inženiertehniskos sasniegumus. Teju ikviens tūrists uzskata par savu pienākumu šķērsot Londonas simbolu – Tauera tiltu (būvēts no 1886. līdz 1894. gadam, izmaksājis 1,36 miljonus eiro) –, pastaigāties pa Kārļa tiltu Prāgā (būvēts no 1357. līdz 1402. gadam), baudīt saulrietu Venēcijā uz Rialto tilta (būvēts no 1588. līdz 1591. gadam), ar aizturētu elpu apbrīnot Zahas Hadidas projektēto šeiha Zāida tiltu Abū Dabī (būvēts no 2003. līdz 2010. gadam un izmaksājis 300 miljonu eiro).
Vecākie un dārgākie
Tilti kā aizsargājami kultūras pieminekļi ir iekļuvuši arī UNESCO kultūras mantojuma sarakstā. Te var minēt gan Mostaras Veco tiltu Bosnijā un Hercegovinā (būvēts no 1557. līdz 1566. gadam, atjaunots no 2001. līdz 2004. gadam, rekonstrukcijas darbi izmaksājuši 13,3 miljonus eiro), gan Aviņonas vai Senbenezē tiltu Francijā (būvniecība no 1177. līdz 1185. gadam), gan Dzelzs tiltu Šropšīrā Anglijā (uzcelts 1779. gadā).
Jāpiebilst, ka arī Latvijā vairāki tilti ir valsts kultūras aizsardzības pieminekļi. Piemēram, Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļauti seši tilti pār Alekšupīti, kas atrodas Kuldīgas pilsētas vēsturiskajā centrā. Tilti būvēti XVII gadsimtā, XIX gadsimta beigās un XX gadsimtā. Kopš 1988. gada valsts nozīmes arhitektūras piemineklis ir arī Kuldīgas ķieģeļu tilts pār Ventas upi, kas kļuvis par vienu no šīs pilsētas simboliem. Tas ir trešais garākais ķieģeļu tilts Eiropā un otrs vecākais ķieģeļu velvju tilts Latvijā. Tas būvēts no 1873. līdz 1874. gadam un izmaksājis 120 000 rubļu.
Tilti ir iekļuvuši arī Ginesa rekordu grāmatā. Tajā minēts, ka vecākais datētais tilts pasaulē, kas joprojām tiek izmantots, ir plākšņu akmens vienloka tilts pār Meles upi Izmirā Turcijā. Tas datēts ar 850. gadu pirms mūsu ēras. Savukārt vecākās tilta paliekas no 1600. gada pirms mūsu ēras atrodas Mikēnu apkaimē Grieķijā.
Ginesa rekordu grāmatā iekļuvis arī pasaulē dārgākais tilts – Sanfrancisko Oklendas līča tilts, kas tika atklāts 1963. gadā, taču sagruva drupās 1989. gada zemestrīcē. Tā atjaunošana notika no 2002. līdz 2013. gadam un izmaksāja 5,45 miljardus eiro. Savukārt Eiropā dārgākais tilts ir Dānijas Lielās jostas tilts (Great Belt Fixed Link), kuru būvēja desmit gadu un atklāja 1997. gadā. Tilta izmaksas ir 3,81 miljards eiro, un tas savieno divas Dānijas salas – Zēlandi un Fīnu.
Pie megadārgajiem un inženiertehniski sarežģītākajiem noteikti jāmin arī Baluartes tilts Meksikā, kas ir trešais augstākais vanšu tilts pasaulē. Tiltu cēla no 2008. līdz 2012. gadam, un tā izmaksas ir 1,25 miljardi eiro. Āzija dārdzības ziņā var lepoties ar 1,26 miljardus eiro vērto Dzjaodžou līča tiltu Ķīnas austrumos, Šaņdunas provincē, kas būvēts no 2007. līdz 2011. gadam.
Latvijā un arī Baltijas valstīs dārgākais tilts ir skandāliem apvītais Dienvidu tilts, kas tautā tiek saukts arī par Zelta tiltu, būvēts no 2002. līdz 2008. gadam un izmaksājis 811,24 miljonus eiro. Jāpiebilst, ka 2013. gadā Stokholmas Ekonomikas augstskolas studenti veica aprēķinus un pierādīja, ka šādas konstrukcijas tiltu bija iespējams uzbūvēt par divas reizes mazāku budžetu.
Kājāmgājēju tilti
Jau minēts, ka tiltiem līdztekus funkcionalitātei ir arī mākslinieciskā vērtība. Interneta platforma Architectural Digest ir nosaukusi XXI gadsimta arhitektoniski skaistākos tiltos. To vidū ir slavenā spāņu arhitekta Santjago Kalatravas projektētais Konstitūcijas tilts Venēcijā (2008. gads, izmaksas 11,6 miljoni eiro), šā paša arhitekta projektētais Sieviešu tilts/Puente de la Mujer Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā (2001. gads, izmaksājis 5,19 miljonu eiro), daudzas arhitektūras balvas saņēmušais, 2006. gadā atklātais Nescio tilts Nīderlandē, kas izmaksājis gandrīz 10 miljonu eiro, sera Normena Fostera projektētais Mijo viadukts Kreiselā Francijā (2004. gads, izmaksas 394 miljoni eiro) un jau minētais šeiha Zāida tilts Abū Dabī, kura autore ir zvaigžņu arhitekte Zaha Hadida.
Starptautiskajā pētnieku un zinātnieku interneta platformā Research Gate atrodamajos zinātniskajos rakstos par pilsētvidi un pilsētplānošanu norādīts, ka tipisks pilsētas tilts, salīdzinot ar ātrgaitas šoseju tiltiem, apkalpo arī gājēju satiksmi, tāpēc tam ir jāatbilst papildu drošības un komforta nosacījumiem. Pilsētas tiltam ir četras galvenās funkcijas. Pirmā – transporta savienojums starp atdalītām pilsētas teritorijām. Otrā – pievilcīga eksterjera veidošana. Trešā – mūsdienu tehnisko iespēju demonstrēšana. Ceturtā – lietotājam draudzīgas konstrukcijas izbūve. Turklāt tiltam var būt arī metaforiska nozīme. Tā ir struktūra, kas saista divas dažādas vai attālas grupas vai kopienas vienu ar otru.
Runājot par urbāno tiltu ietekmi uz pilsētvidi, kā pirmais piemērs, kas savulaik mainījis pilsētvides izkārtojumu, tiek minēts Ķēžu tilts Budapeštā (1848. gads). Līdz ar tilta izbūvi tika izveidota pilnīgi jauna pilsētas pašvaldība. Mūsdienās divas Budapeštas daļas savieno deviņi pilsētas centrā izvietoti tilti – septiņi autoceļu tilti un divi dzelzceļa tilti.
Otrs piemērs, kas atklāj tiltu būvniecības ietekmi uz pilsētas attīstību, ir Bruklinas un Manhetenas tilti Ņujorkā. Manhetena, visdārgākā un, iespējams, pievilcīgākā metropoles daļa, kas ir sala, būtiski ir mainījusies pēc katra nākamā uzbūvētā tilta un tuneļa, kas savieno salu ar cietzemi un pārējo pilsētu.
Trešais piemērs, kas raksturo tiltu nozīmi pilsētvidē, ir Sitē sala Parīzē, kurā atrodas Parīzes Dievmātes katedrāle. Lai gan Sitē sala ir daudz mazāka par Manhetenu, tajā ir deviņi tilti, kas ved uz katedrāli, arī vecākais tilts – Jaunais tilts (Pont Neuf), kas celts XVII gadsimta sākumā.
XX gadsimta beigas ir iezīmīgas ar vērienīgu kājāmgājēju tiltu būvniecību. No vienas puses, tas bija saistīts ar vēlmi svinēt tuvojošos jauno tūkstošgadi, no otras puses, to bieži noteica nepieciešamība nodrošināt drošu pāreju pāri ielām, gājējus pilnībā nošķirot no transportlīdzekļu satiksmes. Kājāmgājēju tilti bieži vien izceļas ar unikālu arhitektonisko formu.
Zināmākie no tiem ir Millennium jeb Tūkstošgades tilts Londonā (2000. gads, izmaksas 20,97 miljoni eiro), Apļa tilts Kopenhāgenā (2015. gads, izmaksas 4,48 miljoni eiro) un Miera tilts Kalgari Kanādā, kuru projektējis Santjago Kalatrava (2012. gads, izmaksas 15,56 miljoni eiro).
Kājām uz AB dambi
Sarunā par Rīgas tiltiem RTU Arhitektūras fakultātes dekāns Uģis Bratuškins stāsta, ka pilsētas dzīvē aizvien lielāku nozīmi ieņem gan gaisa, gan dzelzceļa pārvadi. Turklāt viena no būtiskākajām to funkcijām ir satiksmes atslogošana Rīgas centrā. Īpaši svarīga ir tranzīta plūsmas novirzīšana ārpus centra.
Par pašlaik būvniecības procesā esošo Sarkandaugavas pārvadu (plānots pabeigt 2022. gada pavasarī, izmaksas 45,4 miljoni eiro) Uģis Bratuškins saka: tā nozīme jāvērtē visas pilsētas satiksmes plānošanas kontekstā. Sarkandaugavas dzelzceļa pārbrauktuve jau izsenis bijusi sastrēguma avots, tāpēc pārvads, kas ļauj apbraukt šo pārbrauktuvi, ir tik svarīgs. Cita lieta, ka pārvads neatslogos Rīgas centru no mašīnām, taču tas arī nav šā pārvada uzdevums. Līdzīga situācija ir ar topošo Kundziņsalas pārvadu.
Taujāts, vai un kādi jauni pārvadi un tilti Rīgai vēl būtu vajadzīgi tuvākajā nākotnē, arhitekts min Daugavas šķērsojumu uz ziemeļiem no Vanšu tilta, kas lielā mērā sekmēs mašīnu novirzīšanu no pilsētas centra. Tas ir īpaši svarīgi tāpēc, ka Krievu salā ir izvietota nozīmīga Rīgas brīvostas infrastruktūras daļa.
Taču Uģis Bratuškins uzskata, ka svarīgāk par jaunu tiltu autotransportam ir domāt par vēl vienu dzelzceļa tiltu kravas vilcieniem uz Krievu salu, Voleriem un Bolderāju, jo pašlaik vienīgais dzelzceļa pieslēgums ved cauri Rīgas Centrālajai dzelzceļa stacijai. Tas ir pilnīgi nepareizi, jo kravu vilcieniem, pēc arhitekta domām, nav jāiet cauri pilsētas centram. Krievu salas kontekstā, kur ir izvietota osta, ir jādomā par dzelzceļa apvedlīniju, ir pārliecināts Uģis Bratuškins.
Atbildot uz jautājumu, vai Rīgā būtu nepieciešams kāds kājāmgājēju tilts, arhitekts uzsver, ka nevienu no pašreizējiem tiltiem par tādu pārvērst nevajadzētu kaut vai tāpēc, ka gājēju plūsma nebūs pietiekami intensīva. To nosaka gan klimatiskie apstākļi, gan tas, ka Daugavas posms, kas jāšķērso, ir pietiekami garš. Viņaprāt, jauns kājāmgājēju tilts noderētu no Ķīpsalas uz AB dambi, tas ļautu baudīt Vecrīgas panorāmu no Daugavas kreisā krasta.
Savukārt par Rīgas tiltu tehnisko stāvokli Rīgas domes Satiksmes departamenta informācija liecina, ka neapmierinošā stāvoklī ir pieci tilti: Brasas tilts un Deglava tilts, kur tiek veikti būvdarbi, Vanšu tilts, kam nepieciešams plānot remontdarbus, kā arī divi tilti pāri dzelzceļam – pie Zemitānu stacijas un Gustava Zemgala gatvē
Kundziņsalas pārvads
- Pasūtītājs: Rīgas brīvostas pārvalde
- Būvnieks un tehniskā projekta autors: pilnsabiedrība Personu apvienība OCT, kas sastāv no a/s LNK Industries, Ceļu būves firmas SIA Binders un SIA Tilts
- Pārvads savienos Kundziņsalu ar Tvaika ielu un jaunizbūvēto Sarkandaugavas pārvadu, kas ļaus samazināt kravas mašīnu skaitu Ganību dambī, Duntes un Uriekstes ielā. Nākotnē, kad Kundziņsalu ar Eksporta ielu savienos tilts, tas ļaus atslogot no automašīnām Rīgas centru.
- Kundziņsalas pārvadam ir ne tikai jāsavieno Tvaika iela ar Kundziņsalu, bet arī jānodrošina kuģu satiksme Sarkandaugavā, netraucējot ostas darbību Tvaika ielas tuvumā. Projektēšana sākta 2020. gadā, ir rasti tehniskie risinājumi, lai netraucētu iekraušanas tehnikas un kravas transporta satiksmi zem pārvada konstrukcijām. Pārvads vairākās vietās šķērso ostā ekspluatējamos naftas vadus, tāpēc ir jānodrošina visi nepieciešamie tehniskie drošības pasākumi.
- Patlaban tiek izbūvēti pāļi un inženiertīkli, nākamgad sāksies būvdarbi, kurus plānots pabeigt līdz 2023. beigām.
- Kopējais garums – 932 metri, joslu skaits – četras, pa divām joslām katrā virzienā. 65 metrus garš pārvada posms virs upes, ieskaitot lielāko laidumu, tiks izbūvēts no tērauda konstrukcijām, veicot konstrukciju uzbīdīšanu no krasta. Pārējie laidumi tiks izbūvēti no dzelzsbetona. Būvniecības laikā konstrukcijas tiks būvētas virs divām ielām un vairākām dzelzceļa līnijām, neslēdzot satiksmi.
Sarkandaugavas pārvads
- Pasūtītājs: Rīgas domes Satiksmes departaments
- Būvnieks: Personu apvienība OTC, kas sastāv no a/s LNK Industries, Ceļu būves firmas SIA Binders un SIA Latvijas tilti
- Tehniskā projekta autors: pilnsabiedrība Tiltprojekts, SKA projekts un SZ Birojs, kas sastāv no SIA SKA projekts, SIA SZ Birojs un SIA Tiltprojekts
- Pārvads savienos Tvaika ielu ar Viestura prospektu un atslogos Sarkandaugavas rajonu, uzlabos satiksmi uz Tilta ielas dzelzceļa pārvada. Pastarpināti tas var atslogot ceļu satiksmi pāri Brasas un Gaisa tiltam tajos gadījumos, kad autovadītāji izvēlēsies Sarkandaugavas pārvadu kā ātrāko ceļu Carnikavas, Kadagas, Gaujas un Ādažu virzienā. Tiks izbūvēts arī veloceliņš no Tvaika ielas līdz Mīlgrāvim.
- Darbi sākti 2020. gada pavasarī, 2022. gada vasarā plānots atklāt satiksmi pār pārvadu. Kad projekts būs pabeigts un atklāta satiksme, plānots pabeigt ceļu un pārvada asfaltēšanas, inženiertīklu un apzaļumošanas darbus.
- Sarkandaugavas pārvada būvniecība ir viens no apjomīgākajiem un sarežģītākajiem infrastruktūras projektiem Rīgā pēdējo gadu laikā. Būvdarbi tika veikti zem un virs ekspluatējamā dzelzceļa, visā būvniecības laikā saglabājot tramvaju, autobusu un automašīnu satiksmi visās skartajās ielās.
- Kopējais izbūvēto pārvadu garums (bez nobrauktuvēm) – 454,4 m, garākais laidums 32,5 metri.
Tilti Latvijā
- Valsts a/s Latvijas valsts ceļi pārziņā ir 961 tilts
- 31,4% tiltu ir labā tehniskā stāvoklī, 27,2% – apmierinošā, 32,2% – sliktā, 9,2% – ļoti sliktā
- No visiem Latvijas tiltiem 896 ir dzelzsbetona, 48 – metāla, 14 – akmens, četri – koka tilti