Šodien braucu 15. trolejbusā. Netālu no manis sēdēja divi jauni puiši, kuri jautri sarunājās. Trolejbuss piebrauca pie pieturas. Pie durvīm parādījās večiņa (cita vārda nav) ar spieķīti. Abu puišu saruna momentā pārtrūka un abi divi sāka raudzīties ārā pa logu. Varēja padomāt, ka viņiem tur kaut kas interesēja, bet tā kā skats bija pavisam stīvs, laikam viņi pētīja, cik logs ir tīrs vai netīrs. Večiņa palika stāvam kājās.
Goda vārds reizēm Latvijā gribas uzdot jautājumu, kas ir audzinājis atsevišķus jaunākās paaudzes eksemplārus -- vilki mežā vai? Es neesmu nekāds tīnis, bet es nekad mūžā neesmu palicis sēžam sabiedriskajā transportā, ja iekāpj par mani vecāka sieviete. Reizēm man nācies cīkstēties par to, kurš no mums tad sēdēs un kurš stāvēs. Tajā brīdī iedarbojas latvieša "nē, nē, es jau ne" instinkts. Bet pietiekami bieži rezultāts ir piekususi vai vienkārši veca dāma, kura var apsēsties. Kauns par abiem jauniešiem.
Tiesa, arī ar tantiņām tā ir kā ir. Ir piedzīvots arī tas, ka pavisam vārga paskata kundzīte, kolīdz piebrauc transporta līdzeklis, pēkšņi pārkvalificējas par sprinteri un reizēm arī boksa meistaru, lai tik pirmā tiktu iekšā pa durvīm. Elkoņi, lietussargi un tirgus somas tiek liktas lietā. Droši vien tāpēc, lai atrastu sēdvietu un nebūtu jārēķinās ar jauno sēdošo cilvēku, kuram skats ir tik ļoti, ļoti stīvs.