" She had no skills, no craft to her name "
Viņai nav nekādu iemaņu, ar ko apliecināt, ka viņa ir " kārtīga sava darba darītāja", kā mēdz teikt latvieši. Protams, viņai ir bijusi jauka, notikumiem piepildīta glancēta žurnāla rakstītājas dzīve ar šampanieti prezentācijās un bezmaksas smaržu pudeles, bet brīdī, kad ir jāatbild, ko tad viņa prot, viņai lāgā nav ko teikt.
Mani šī sleja uzrunāja divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tīri personīgi -esmu daudz par šo domājusi savas biogrāfijas ietvaros. Pārceļoties uz citu valsti, pirmo reizi pa īstam novērtēju to, ka cik labi, ka man ir amats. Jo interjera arhitekts būtībā, ja viņam ir šim darbam nepieciešamās iemaņas, ir labs amatnieks. Es zinu, kā galds kopā turas. Un varu to uzzīmēt. Un tas noder, lai izdzīvotu.
Tomēr būtiskākais jautājums, par ko man jādomā, ir Latvijas amatnieki . Kamēr biju Latvijā, esmu publiski izteikusies, ka mums jau nav nekādas ražošanas, tikai tāda amatniecība apkārt, un tas nebija pozitīvs vērtējums. Šobrīd lieta, pēc kuras ļoti ilgojos, ir Latvijas amatnieki. Jo, paskatīsimies patiesībai acīs - lielu daļu dizaina Latvijā atrisina tieši amatnieks. Lielais mākslinieks- dizainers atnāk ar aptuvenu skici pie galdnieka, un galdnieks izdomā, kā tas viss kopā turēsies. Un tad tāds mākslinieks iesūta savu darbu "Deko" konkursam un dabū balvu. Un kad viņam saka , "pag, pag, vecīt, te jau Jānis ar savu galdniecību izdomāja tev to konstruktīvo un tehnisko risinājumu", dizainers saka - "a, ko tas Jānis, viņš taču tikai skrūves izdomāja, es taču dizainu taisīju , savā dizaina neizglītotībā nesaprazdams, ka tas dizains jau ir tajā skrūvē.
Strādājot Latvijā, pie lielās pasūtījumu noslodzes biju pieradusi domāt apmēram tā - ok, te mēs ņemam profilu 50 x50, derēs, nederēs, gan jau Ingaru izrunāsim.( Ingars Putniņš ir ļoti labas galdniecības NOASS vadītājs, ar ko joprojām sadarbojos Latvijā) . Tā arī pirmajā darbā Norvēģijā, visai specifikā trepju zīmējumā biju apmēram izdomājusi konstrukciju, ar domu, ka gan jau "izrunāsim" . Uz ko man tika paskaidrots, ka Norvēģijā neviens "ar ko izrunāt " nav pieejams. Nav te tādu nelielu galdniecību, kuru vadītājs sēdēs ar tevi pie zīmējuma un štukos. Ir lielās ražotnes, kuru datu bāzes ir pieejamas, meklē datu bāzē, ko tev vajag, un taisi darba zīmējumus.
Un šajā brīdī man jāpiesauc Latvijas Mākslas Akadēmija, kurā mans pasniedzējs Edvīns Vecumnieks mums mezglus zīmēja aksonometrijā. Mēs saucām viņu par faķīru un bijām pārliecināti, ka mums jau tos mezglus zīmēt nevajadzēs. Bet tajos mezglos jau ir tas amats. Un, cik mums ir visādu " dizaineru" , kas pabeiguši kādu trīs mēnešu dizaina skolu, kas pat MDF no lamināta neatšķir, ko tur par mezgliem runāt.
Ko es gribu ar šo rakstu gribu pateikt? Kamēr mēs te apgaismību no citurienes mēģinām ievest, piesaukdami, cik labi ir Helsinkos vai Londonā, un dizaina studentus neesošajā industriālajā rūpniecībā gribam iesaistīt, varbūt vajadzētu apskatīties pēc viena kārtīga galdnieka, pie kura to studentu aizsūtīt praksē.
Jo par dizainu runāt gudri šobrīd visi - neatkarīgi no vecuma, izglītības un nodarbošanās pirms iesaistīšanās dizaina procesu bīdīšanā un kūrēšanā. Par piemēru, man nav nekas personīga pret gleznotāju dizaina žurnāla redaktora krēslā, bet es tik domāju - gleznotājam taču amats cits. Un viņam bildes jākrāso, kā saka vecie gleznotāji. Nesaprotu, kādēļ cilvēki negrib darīt savu darbu, bet mēģina darīt kāda cita? Jo galvenais, par ko mums te būtu jādomā - ka tik mēs to nacionālo dizainu ceļot, glancētus žurnālus ar neprofesionāļu tekstiem piepildot un jaunas dizaina izglītības programmas ieviešot, pa visiem kopā neiznīcinām to, kas mums ir zelta vērts. Amatniecību.