Virtuālais Dziesmu svētku koris

Būtu jau labi, ja bez organizēšanas kaut kas notiktu. Bet tad būs sieviešu koru Dziesmu svētki. Bezdarbnieku vairums ir vīrieši. Ja tie nebija aizvelkami uz mēģinājumiem, kad vēl pelnīja, tad patlaban uz kaut ko cerēt ir naivi. Rīgā tiešām studentu ir pietiekami, lai apmaksātu savus diriģentus- bankas un citas organizācijas arī kaut ko sadarīs.Bet lauki, kas kādreiz bija pirmo dziesmu svētku balvu saņēmēji, laikam vairs nešķīstīs Rīgas bruģi ar savām jāņuzālēm. Būšu priecīgs kļūdīties.

Ja cilvēki maksā zobārstam par to, ka viņš urbj un velk, tad, jādomā, atradīsies arī gribētāji maksāt diriģentam par to, ka viņš ir prasīgs. Vismaz tie, kas gribēs nevis vienkārši piedalīties, bet uzvarēt. Tie, kas gribēs, dziedās arī bez finansējuma vai pārejot uz pašfinansēšanos - piemēram, no koncertu biļetēm. Bet diriģentu var algot no kora biedra naudām, savācot dažus latus mēnesī no katra dziedātāja, sanāk pieklājīga alga diriģentam. Students vai strādājošais taču var atļauties šos dažus latus? Vēlreiz - koru dziedāšana nav tas dārgākais veids, kā pašapliecināties. Piemēram, vēsturisko uniformu rekonstruktori, entuziastu grupiņas bez kāda sabiedrības atbalsta (nemaz nerunājot par orgkomitejām un valsts finansēkjumu) pastāv un nesūdzas par dzīvi. Ir vajadzīga tikai gribēšana un varēšana, kuras ir ne mazāk svarīgas latviskuma sastāvdaļas par dziedāšanu.

Emigrācijā kaut kā iemanījās arī bez valsts finansējuma kopt un saglabāt latviskumu (kaut gan latviskums nav vērtējams pēc viena kritērija: dzied korī - latvietis, nedzied - piektā kolonna). Tātad pastāvēs arī bez valsts finansējuma, kaut gan ne tik masveidīgi. Bet varbūt uzlabosies kvalitāte?

"Mani uztrauc arī tas, ka šodien procentuāli lielākajai daļai sabiedrības pēdējos dziesmu svētkos daudz labāk patika pēcnoslēgumkoncerta sadziedāšanās, nevis fantastiski emocionālais Gaismas pils izpildījums." - Nu re, te arī ir viena no problēmas saknēm - dziesmsvētki kā tautas "audzināšanas līdzeklis" vai arī tradīcija, ko izvēlas uzturēt vai neuzturēt pati sabiedrība, un izvēloties pirmo, meklē sev adekvātas izpausmes formas. Valsts kā piespiedu līdzeklis - nu tas jau ir demokrātijas un tiesiskuma jautājums, uz kuru pārliecinoši un argumentēti jāatbild. Katrā ziņā šajā tradīciju un identitāšu juku laikā manā skatījumā varbūt prātīgāk ļauties sabiedrības pašregulējumam. Patiks subjektīvi rezultāts vai nē, tomēr tā arī būs šīs sabiedrības patiesā seja, nevis īslaicīgi (no svētkiem uz svētkiem) uzmālēta dekorācija, kas ātri nolobās.

Bet kur tad kaut kas konstruktiivs? Vaaksim ziedojumus? Rakstiisim petiicijas? Kam? Vai tad ir vajadziiga gubernatora sveetiiba shiem sveetkiem - taapat kaa 19.gadsimtaa? Manupraat, viss notiek normaali - mees esam labveeliigi noskanjoti sveetku svineeshanai. Bet nevajadzeetu izteelot sevi par kaut ko ekskluziivu, ko neatbalstiidami mees topam bez maz vai par tumsonjiem. Tumsonji bija arii tie, kas iebilda pret Heleenas Demakovas "Gaismas pili" - pret visaam taas buuvnieciibas paarmeeriibaam. Mani vairs galiigi neaizkustina, ja Demakova mani deevee par "tumsoni".

Es Jums piekrītu, ka jau ilgu laiku kustība netiek organizēta ideāli. Piekrītu, ka tā izmaksā pārāk dārgi. Man patīk tas, kā dziesmu svētku kustība tiek organizēta Igaunijā. Mēs varētu mācīties. Bet augstāk lasāmais blogs ir par veselas nozares likvidēšanu, kurai, baidos, var sekot neatgriezeniska domāšanas maiņa. Mani uztrauc arī tas, ka šodien procentuāli lielākajai daļai sabiedrības pēdējos dziesmu svētkos daudz labāk patika pēcnoslēgumkoncerta sadziedāšanās, nevis fantastiski emocionālais Gaismas pils izpildījums. Kā sak': Quo vadis, Latvija?

Pašdarbnieki sedz lielāko daļu no saviem izdevumiem - paši. Jau sen un arī tagad. Jautājums ir par tautas kustības nepārtrauktības nodrošināšanu (vadītāju alga, koncertu izdevumu apmaksa). Varbūt visu nezinu, bet patiešām, manuprāt, Latvijā grūti atrast citus cilvēku hobijus, kas jau kopš 1873. gada kopj latviskumu. Ieguvēji ir gan pašdarbnieki, gan sabiedrība. Bez tam, nedrīkst aizmirst, ka pašdarbnieki ir nodokļu maksātāji, kas par savu hobiju samaksā arī ar saviem nodokļiem. Kur tad ir tas latviskums: dziesmās, kultūrā. Viss kultūras mantojums ir ietverts dziesmu svētku kustībā, vēlreiz vēlos uzsvērt vārdu kustībā, nevis pašos svētkos. Patiešām, pastāvēsim arī bez finansējuma. Bet būsim daudz vājāki. Un ar laiku prasīsiet, kur Latvijā palicis latviskums? Ar laiku nebūs brīnums, ka Lieldienās lēksim pār ugunskuru un dzersim alu. Nekādā gadījumā negribu apgalvot, ka manis aizstāvētā pašdarbības kultūra ir vienīgais un labākais. Bet tas, ka emocionāli tik ļoti pārdzīvojam šo krīzi, pierāda, kas ir mūsu patiesās vērtības šodien. Protams, runāju par procentuāli lielāko sabiedrības daļu un, iespējams, tieši Jūs esat izņēmums. Bet gribu dzirdēt altenatīvu no Jums :) Lai Jums veicas!

Starp citu, Vitekera "būrīšu" kopdzsiedāšana savā ziņā ir visai interesanta, un noteikti tas varētu būt viens no formātiem, kas ieinteresētu jauniešus piedalīties skolēnu dziesmusvētkos (tā varētu būt viena no programmām).

Pusslavenais (dažkārt arī bēdīgi) kultūrsociologs Sergejs Kruks ap pēdējiem Vispārējiem dziesmusvētkiem Mūzikas Saulē publicēja savas pārdomas par šo tradīciju. Galvenā atziņa - vai tā ir tautas kustība, ja tā tiek ideoloģiski uzturēta no valsts budžeta puses? Lielā mērā viņa paustajām šaubām ir pamats - par kādu "tautas kustību" varam runāt, ja domāšanā tā visiem dalībniekiem "nāk no augšas" - valsts mūs apmaksās un papaijās? Tad jau tā ir valsts ideoloģijas lieta. Bet nonākot pie šī punkta, uzreiz kā bēdīgs piemērs mūsu acu priekšā atklājas lielā bedre Pārdaugavā - Gaismas pili arī sāka celt, Dižhelēnai skaļi brēcot un dažiem tautpartijišiem piebalsojot par nacionālās ideoloģijas lietu. Un tad strauji atnāca liesie gadi un tagad liels jautājums - vai vispār kādreiz uzcelsim Gaismas pili, jo naudiņas taču nav, kliedz cik gribi... Tāpat arī par dziesmusvētkiem - nu kā tīra tautas tradīcija tā būs, ja tiešām brīvprātīgie uzskatīs, ka mazliet smalkāka uzdziedāšana akadēmiskajā stilā arī ir laba laika pavadīšana un paši arī sev par šo izklaidi maksās. Kritīsies dziedāšanas kvalitāte? Nu bet tad vienreiz izlemjam, kas mums vajadzīgs - īsta tautas tradīcija (kā sociāls fenomens), vai arī valsts finansēta "parādes dziesma ideoloģiskai ielīgsmošanai" vienreiz 5 gados. Otrais variants jau nav nekas slikts, tomēr tad ir grūti ar argumentāciju - kāpēc visus skolās "piespiest mīlēt Raini alias Vītolu" utt. Ja sarīkotu nopietnu sabiedrības viedokļa aptauju, Ancāna kungs, kā Jūs domājat, cik procenti būtu par priekšlikumu iepriekšējā apmērā un mūžīgi mūžos no valsts budžeta finansēt šādu pseido "tautas tradīciju"?

Koristiem pašiem, visticamāk, nebūtu jāmaksā par dziedāšanu (it īpaši, ja ir runa par bērnu un jauniešu koriem). Bet koriem pašiem ir drusku jāsarosās arī biznesa izpratnē. Ir tādas pašvaldības (Pierīgā, Ventspilī), kur finansējumu no pašvaldības saņemt ir pavisam reāli - labiem koru vadītājiem ir visas iespējas doties tur, kur ir pašvaldības izpratne. Koriem ir kaut nelielas, bet tomēr būtiskas iespējas piepelnīties, pārdodot faniem krekliņus un citus suvenīrus ar kora simboliku. Pārdos 40 krekliņus ar 5 LVL peļņu - un kordiriģents būs vienu mēnesi paēdis. Var, protams, arī izdot mūzikas diskus un vākt ziedojumus. Kapitālisms nenozīmē, ka cilvēks par jebkuru saņemto labumu maksā pats personīgi - nekur pasaulē nav vairāk visādu brīvprātīgu un bezmaksas aktivitāšu kā ASV. Svarīgi ir tas, lai vispār atrastos kāds, kurš par to grib maksāt. Un ir vienalga, vai naudu samaksā bērnu vecāki, godkārīgs pašvaldības vadītājs, bijušie dziedātāji vai kaut Eiropas Savienība. Svarīgi, ka koru vadītāji šo naudu paši māk izkārtot - un ne mirkli neaizmirst, ka nauda ir un būs vajadzīga, un tā nekad no gaisa nekrīt. Paļauties uz valsti, protams, var... Bet tas ir cietsirdīgi pret koru kustību Latvijā, ja tā kļūst atkarīga no Finansu un Kultūras ministrijas ierēdņu fiksajām idejām. "Ko nesaprotam, to svītrojam" - tā savulaik teica premjers Einārs Repše, kad noņēma finansējumu Latvijas kino. Un pareizi vien viņš teica - citi rīkojas tāpat, bet ir pārāk liekuļi, lai to skaidri atzītu. Matemātikas olimpiāžu kustības dibinātājs Agnis Andžāns (kurš visu dzīvi ir veltījis tam, lai organizētu skolēnu matemātikas sacensības dažādos līmeņos)- nupat ir dabūjis sirmus matus, redzot, cik ātri viņa mūža darbu var izputināt. Un viss tikai tādēļ, ka nepietiekami domāja par finansējuma izkārtošanu.

Offtopic: beidzot Artūrs kaut ko saturīgu uzrakstījis, prieks. Bet par tēmu, atbildot galvas dakterim, piemēram, Vācijā amatieru kori tiešām finansējas paši. Tad nu lūdzami mēģiniet noklausīties šāda vācu amatieru kora koncertu un pēc tam kāda no Latvijas pirmā trīsdesmitnieka koru koncertiem (rangs - pēdējo dz.sv. koru karu rezultāti). Varbūt tad nāks apjausma, kāpēc labā korī koristi nevar algot diriģentu. Iedomājies, ja Tu maksātu savam bosam par to, lai tas būtu prasīgs, piekasīgs... Cilvēki, kas dziedās, būs arī bez valsts / pašvaldību finansējuma, bet: 1) viņi dziedās sliktāk; 2) viņus vadīs zemākas raudzes profesionāļi, kas noved pie 1).

zini tūristiem arī ir tīri savtīgas vajadzības paēst, un tomēr viņi iet pārgājienos bez orgkomitejām un valsts finansējuma. Uzspiestais nekad nav populārs, tā nu cilvēks ir iekārtots. To jau Andrejs Dripe PSRS laikā bija ievērojis. Tikai šodien atšķirībā no PSRS ir 1001 veids, kā aizņemt savu brīvo laiku, un ne tikai ar galējībām. Es pēc skolas neesmu dziedājis korī, bet neesmu arī nevienu piekāvis, varbūt neticēsi, bet daži dzīvo nekrītot galējībās :D Par "datoru saistītām problēmām" vajadzēs gan parunāt - viens hobijs nekļūst labāks no tā, ka noniecina un neatzīst pārējos. Ja jaunietis interesējas par datortehniku un kļūst varbūt ne par otru Bilu Geitsu, bet vienkārši labu datorspeciālistu, vai tas nav labāk nekā piespiedu kārtā iet uz apnikušām nodarbībām un bojāt nervus sev, dziedāšanas skolotājam un pārējiem? Nekas nenomirs, vienkārši būs cilvēki, kas dziedās, un būs tādi, kas darīs ko citu. Un vēl - es savā dzīvē esmu redzējis ļoti daudz obligāto vienīgo pareizo lietu, kas notiekti jādara vai arī attīstības nebūs.

zini ir tāda lieta ka vokālajiem un deju pedagogiem arī ir tīri savtīgas vajadzības - piem. paēst, no tā rodas nepieciešamība pēc naudas. Deju un koru kustība nekad nav bijusi šausmīgi populāra teiksi skolēnu vidū, līdz ar to ja par to paprasīs vēl kādam maksāt, tad tikpat labi var iet austrumu cīņas apgūt, vai kas vēl sliktāk - varbūt vispār nedarīt neko, kā tikai dauzīt tukšās pudeles vai iekaustīt citus sētas bērnus. Par datoru saistītām problēmām nerunāsim. Un ja skolās jau šī kustība nomirs, tad par kaut kādu tālāku attīstību var aizmirst !!!

Kā tas iznāk, ka citas interešu grupas ļoti sekmīgi darbojas savā brīvajā laikā un pašas sedz visus izdevumus, bet "nācijas pamatvērtība" nekādi nevar pastāvēt bez valsts finansējuma? Kāds valsts finansējums bija latviešiem emigrācijā?

Sveiki, man pavisam praktiskas dabas jautājums: pēdējos 4 gadus dzīvoju ārpus Latvijas, tagad esmu atpakaļ. Ārzemēs dziedāju vietējos latviešu koros, bet atgriežoties Rīgā, nezinu kur doties.. man nav muzikālās izglītības... apzinos, ka īpaši laba dziedātāja neesmu, bet ļoti ļoti gribu dziedāt.. Meklēju arī vokālo pedagogu.. bet nevaru atrast, laikam nepareizi peklēju :) Varbūt varētu dot kādu padomu? Paldies :)