Kāda cita intervētāja kopā ar operatoru iet klāt cilvēkiem un bez atteikšanās iespējām katram no viņiem ir jāpasaka, kāpēc Positivus ir vislabākais. Paņem tevi uz izbrīnu, un ej nu tagad izdomā, pat ja tev nešķiet, ka Positivus programma šogad ir izcila, turklāt tu esi tikko atbraucis no liela festivāla ārzemēs. Pieklājības pēc kaut ko pasaki, un visas šīs neveiklās, neasprātīgās un neko neizsakošas atbildes tiek palaistas ēterā. Rodas iespaids, ka ar pārspīlētu (un arī uzspēlētu) pozitīvismu, kas jau atgādina kādu psihisku slimību, tiek mēģināts radīt iespaidu, ka katram cilvēkam, kurš šajā visā nepiedalās, ir jāraud gaužas asaras vai pat jāpakaras. Šāda lēta reklāma festivālam godu nedara, bet maksāt profesionāliem intervētājiem, kuru darbošanās pavelk līdz šovmeņu līmenim un kuru skatīties vai klausīties ir bauda, acīmredzot festivālam nav bijis pa kabatai. Vismaz apmeklējums šķiet šķidrāks nekā pērn, un teritorija samazināta, lai to tā nepamana. Varbūt tas ir optisks vai sagrozītas atmiņas izraisīts apmāns, bet placis pašas lielākās skatuves priekša izskatās mazāks nekā citgad. Ieeja ir viena, nevis divas, kā agrāk, nav I Love You skatuves, kuras patiešām pietrūkst un galvenokārt saturiski.
Ja vēl par šovmeņiem, atceroties festivāla otro dienu un nakti, pavisam nejauši garāmejot gadījās trāpīties ballītē, kur pie dīdžeja pults bija Andris Freidenfelds jeb Fredis, un paliku tur līdz viņa priekšnesuma beigām. Perfekta, pārsvarā vecu, bet joprojām visas paaudzes un pat jauniešus iekustinošu dziesmu izvēle un ironiski, brīžiem dzēlīgi komentāri gan pašam par sevi, gan par publiku vai katru no dziesmām mikrofonā, piemēram, par to, ka savulaik tā likās pilnīgs sūds, bet, lūk, skan labi joprojām. Tāpat kā viņa runāšana radio, pasākumu vadīšana vai iestarpinājumi starp Labvēlīgā Tipa dziesmām koncertos ir baudāmi un augstā līmenī pasniegti ar visām mīmikām un žestiem, pamanoties pat izdabāt kaut cik maksātājiem (viss notiek zem Rīgas Melnā balzāma ražotāju jumta), arī atgādinājumiem, ka “nu ir sūdi - nav ko dzert, bet bārs ir tepat”.
“Ejiet taču gulēt!” Fredis saka publikai, taču tā nobļauj skaļu “Nē!!!” un viss turpinās. Trijos naktī viņu nomaina Artis Dvarionas, un atkal it kā paironizējot par sevi, ka viņš jau liek tikai vecu estrādi, Fredis saka, ka Arta zapasi (krieviski rezerves) esot ohohoho! Bet tur katrs hits jau ir zināms no galvas, pat to secība ir prognozējama, lai ballīte pēc scenārija izdotos, bet nekādu pārsteigumu nav un droši var doties gulēt. Lai jau Artis cīnās – dejotāju pūlis nekur nesteidzas.
Ja par otrās dienas koncertu repertuāru, mūsu pašu Dzelzs Vilks uz lielās skatuves, protams, parādīja sevi tik labā līmenī, cik vien spēja, jo viņi jau sen no underground statusa ir ārā un kļuvuši par vienu no Latvijas vadošajām grupām, kuru galvenais uzdevums ir nemelot sev, un nesākt izskatīties pēc profesionāliem savu dziesmu atspēlētājiem. Pagaidām viņiem tas izdodas. Cik ilgi vēl?
Duets Tehnikums, kas ir viena no interesantākajām mūsdienu sintīpopa parādībām uz latviešu mūzikas skatuves, nospēlēja divus jaukus koncertus – uz Palladium un Dabas skatuves, vienlaikus liekot uzdod jautājumu - ar ko grupa var izpelnīties, lai viņiem vienā Positivus ļauj spēlēt divreiz? Turklāt vienā dienā. Savulaik Pienvedēja Piedzīvojumi spēlēja pat trīs koncertus. Divreiz šogad uzstājās arī Edavārdi – gan kā solomākslinieks, gan kopā ar grupu Singapūras Satīns, un arī Zelma Jēgere, kura uzstājās gan ar grupu Bandmaster, kas spēlē gaumīgu popmūziku angļu valodā, gan kā repere Viņa, un ja līdz šim zināju tikai viņas hitu Uguns, tad jāatzīst, ka arī citas dziesmas Zelmai ir ar labiem tekstiem, kas arī tiek izteiksmīgi, ar pārliecību un jaunības degsmi pasniegti. Cerams, ka viņa tādā garā turpinās, jo meitenes reperes, no kurām var sagaidīt arī kādu skarbāku vārdu, ir retums ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē.
Grupai Dagamba, kas jau divus gadus pēc kārtas rūdījušies slavenajā Glastonberijas festivālā, protams, arī latviešiem ir jāparāda, kāpēc to izpelnījušies darīt tieši viņi, nevis kāds cits, un aizraujošu klasiskās mūzikas apdaru un oriģinālskaņdarbu koncertšovu ar diviem čelliem, klavierēm, perkusijām un bungām viņi spēj nodrošināt. Gaumīgas popmūzikas priekšnesumu sniedza grupa Austra, kuras soliste ir latviešu izcelsmes kanādiete – savu senču dzimtenē viņa nav pirmoreiz un grūti spriest, vai uzstāšanās Latvijā viņai ir kas vairāk par kārtējo koncertu, bet Salacgrīvā viss bija skaisti. No Kanādas ir arī Maiks Milošs, relaksējoša drīmpopa jeb altertatīvā R&B grupas Rhye dziedātājs, kurš izveidoja duetu kopā ar dāņu instrumentālistu Robinu Hanibalu, bet tagad viņi jau uz skatuves ir vesels orķestris, kurā ir pat stīgu instrumenti. Plusiņš arī viņiem. Saksofonista Kamasi Vašingtona koncerts spēja sajūsmināt ne tikai džeza cienītājus vien, jo melnādainie džezmeņi ir tādi tīrradņi, ka viņiem, šķiet, instruments skan jau pirmajā reizē, kad tas paņemts rokās, kaut, protams, tas ir arī liels pašu ieguldījums sev raksturīga spēles stila izkopšanā. Vakara burvīgākais noslēgums tiem, kuri bez sirdsapziņas pārmetumiem neaizgāja uz festivāla hedlaineres Ellijas Gouldingas koncertu, uzskatot, ka, izejot no tīņa vecuma, tu izej arī no Gouldingas pielūgšanas perioda savā dzīvē, bija Raimonda Tigula albuma Moonlight Sound Design atskaņojums kopā ar Arti Orubu, atgādinot par šo 1999.gada meistardarbu, kur ambientas un dejojamas skaņas mijas ar brīžiem pat tik uzbrūkošām, ka atgādina grupu Tesa. Tiesa gan, pietrūka dejotāju, kuri savulaik uzstājās albuma prezentācijā, un ir redzami uz plates vāka, horeogrāfija noteikti būtu šo priekšnesumu vēl bagātinājusi. Vēl izdodas pēc šī burvīgā muzikālā lidojuma paķert pašas beigas no ellīgi populārās hedlaineres (lasi - Ellijas Gouldingas), kura tieši noliek malā ģitāru un piesaka pēdējo dziesmu, ko izdzirdot, blakus stāvošs pārītis uzgavilē līdzīgi kā meiteņu bariņš, piektdienā dodoties uz JP Cooper un dzirdot, ka tūliņ būs tā slavenā dziesma par septembri. Jā, ir tādi mākslinieki, kurus dievina vienas dziesmas dēļ. Lūk, garām nāk mūzikas pazinējs un rakstnieks Pēteris Pūrītis un saka, ka Ellija neesot izpildījusi koncertā savu vienīgo dziesmu, kas viņam patīk – The Writer. "Fuck Ellie!" - nokliedzas Pūrītis un prom ir, kaut nekā jau no tās dziesmas nav, ja to neredz kopā ar Ellijas kājām, kuru aplūkošanai piemērots tērps – īsa kleitiņa vai gara blūze, kas mazliet nosedz šortiņus - izraudzīts arī Positivus koncertam. Skaista, bet muzikāli garlaicīga, - atzina arī amerikāņu fotogrāfe, kura bija atbēgusi no Gouldingas uz Raimonda Tigula koncertu.
Svētdiena klāt – ejam finiša taisnē. Visi cilvēki prasa: ko tu iesaki šodien vēl dzirdēt? Un man ir gatava viena atbilde – Pienvedēja Piedzīvojumus un Satellites LV.
mākslinieks