The Wire recenzents Roberts Berijs par veiksmīgākajiem nepieradinātās mūzikas festivāla Skaņu mežs 2014 priekšnesumiem nodēvējis amerikāņu brīvās improvizācijas trompetista Vadada Leo Smita trio koncertu ar angļu instrumentālistiem Džonu Edvardsu (bass) un Marku Sandersu (bungas), nosaucot to par "pozitīvā izpratnē dedzinošu", programmētāja un mūziķa Roberta Henkes audiovizuālo šovu Lumière, novērtējot tā kompozicionālo mērķtiecību un atturību, kā arī korejiešu čellistes Okjungas Lī solo improvizāciju, kuras skanējumu viņš nodēvēja par vienlaikus vardarbīgu un svētlaimīgu, izteikdams papildus apbrīnu, ka šādas skaņas iespējams panākt bez elektroniskām manipulācijām.
"Izspridzinot drudžainus treļļus un neatlaidīgus teju tīra trokšņa cirtienus, viņš tomēr spēlēja arī notis," Berijs raksta, sīkāk analizējot trompetista Leo Smita improvizēto priekšnesumu Skaņu mežā. "Taču tieši netīrība – graudainība un erozija – ir tas, kas katru noti padarīja tik neatvairāmu."
Ne mazāk jūsmīgu un izvērstu ieskatu recenzents sniedza arī latviešu projekta Gas of Latvia priekšnesumā ar videomākslinieci Katrīnu Neiburgu: "Katrīnas Neiburgas darbi tikpat labi varētu izrādīties esam fragmenti no Andreja Tarkovska vai Jerži Skolimovska filmām; ainavas ir bagātīgas, taču drūmas, un piepildītas ar mainīgiem nozīmju zvaigznājiem. Pavadītas ar spocīgu Gas of Latvia (īstajā vārdā Andra Indāna) mūziku, tās veido neatvairāmu un valdzinošu, sapnim līdzīgu pieredzi. Indāns, viens no šīs valsts autoritatīvākajiem elektroniskajiem mūziķiem, jau sen strādājis pie skaņu celiņiem Neiburgas filmām, taču šoreiz Neiburga uzstājās drīzāk kā vīdžejs Gas of Latvija mūzikai. [..] Attēls šeit kalpoja par kontrapunktu Indāna skaņu tumši suģestējošajai atmosfērai, kuru neparedzamos akcentos strukturēja neritmiski sitieni."
Tuvojoties recenzijas noslēgumam, Berijs atzina, ka, spriežot pēc festivālā dzirdētās vietējās mūzikas, "Latvijai ir daudz, ar ko lepoties".
The Wire publicists un kritiķis Nātans Budzinskis izdevumā recenzējis šovasar Rīga 2014 ietvaros organizēto skaņu mākslas izstādi SKAN II, par kuru arī ir atbildīga Skaņu meža komanda. "Visiespaidīgākie darbi," viņš raksta, "bija tie, kas patiesi ļāva izpausties telpai, kurās tie tika izstādīti." Par tādiem Budzinskis atzinis zviedru mākslinieku Leifa Elgrēna un K.M. fon Hausvolfa darbu LEJUP LEJUP LEJUP, kā arī latviešu mākslinieka Voldemāra Johansona darbu OP. 38 – tie tika secīgi izstādīti LU Botāniskā dārza observatorijā. "Abi darbi ieklausījās savdabīgu telpu akustiskajās īpašībās un pārveidoja tās ar drāmu," raksta Budzinski, kura recenzija par izstādi SKAN II bija lasāma žurnāla The Wire novembra numurā, savukārt R. Berija apskats par pašu Skaņu meža festivālu publicēts nupat decembrī.