Tajos iezīmētas skatuves un tirdzniecības vietas, tualetes un sēdvietas. Viņa pārtrauc zvanīt pa telefonu, sagrūž plānus mapē un koķeti iesmejas: "Tas nekas, ka es turpināšu ēst? Gardi šmakstināt." Protams, neiebilstu. Par spīti tam, ka, manuprāt, viņas šķīvī sagrieztais beigtais dzīvnieks ir kaķis. Aija piebilst: "Bet tad viņš noteikti ir melns kaķis un vismaz neskries ceļam pāri. Sušķis!" Ilgajos kopā pavadītajos gados Aijai un Prāta vētras puišiem izveidojusies vai varbūt savstarpēji pieslīpējusies rotaļīgā spēja bezbēdīgi papļāpāt par šo un to un nereti šajā tērgāšanā veiksmīgi iestarpināt nopietnus teikumus. Ir jābūt ar zināmām priekšzināšanām, lai tajā nesaputrotos un vistīrākos niekus neuztvertu par nopietniem apgalvojumiem. Aija pēc skata neatgādina nopietnu menedžeri, kas pārdomā katru skaļi pateiktu teikumu. Taču kopš sākotnējā grupas menedžera Alda Hofmaņa atkāpšanās no amata 2002.gadā viņa tiek ar šo darbu galā veiksmīgi. Daudzuprāt, pat labāk. "Pēc Alda tas ir gandrīz kā pēc Ulmaņa - turpināt, zinot, kāda bija viņa reputācija un kā viņš šo darbu darīja. Visi bija noguruši no viņa skarbuma, dažs uzskatīja, ka bez tā viss tiks salaists grīstē, ka būda sabruks un nebūs vairs nekādas aršanas. Bet, re, izrādījās…" Prāta vētras menedžmentā Aijas pakļautībā pastāvīgi strādā trīs meitenes: tehniskā menedžere Daiga Bērziņa, reklāmas un preses menedžere Džīna Kārkliņa un tirdzniecības menedžere Sigita Kaņepe. Turneju tehniskais producents ir SIA Untitled - septiņi cilvēki Mārča Gulbja vadībā plus vēl vairāki desmiti pieaicināto palīgu. Tur kaut kam ir jābūt turneja patiešām esot iespaidīgākā, jo tās tehniskais nodrošinājums pārspēj visu iepriekšējo Prāta vētras turneju skaitļus: simt aparatūras un citu konstrukciju tonnas pa Latviju pārvietošot 15 kravas furgonu, daļa no tiem noformēti ar turnejas oficiālo simboliku. Noslēguma koncertam Mežaparka estrādē 9.augustā tehniku transportēs 22 kravas automašīnas. Kopā turneju nodrošina ap pieciem simtiem cilvēku. Grupā Aija savulaik ienāca kā bundzinieka Kaspara Rogas draudzene, un Prāta vētras menedžeris Aldis Hofmanis aicinājis kļūt par viņa asistenti. Aija jau tolaik paralēli komerczinībām Latvijas Universitātē bija paspējusi pusotru gadu studēt arī Bonnas Frīdriha Vilhelma universitātē, līdz saprata, ka "ar visiem tiem cipargalvām" viņai nav pa ceļam, un atgriezās Latvijā. "Tikai vieni vienīgi uzdevumi visu laiku! Viņi atšķirībā no mūsu universitātēm sagatavo zinātniekus, bet mums Universitātē vismaz iesaka palasīt arī grāmatu Kā kļūt par miljonāru," smejas Aija. Viņa varēja bezrūpīgi mesties iekšā ar bohēmu tik cieši saistītajā biznesā, jo par "nopietnāku karjeru" nebija jādomā. "Materiālā situācija atļāva nestrādāt, lai nopelnītu izdzīvošanai, un tā bija vairāk entuziasma nekā naudas lieta. Gan jau Hofmaņa izvēles iemesls bija gan mana izglītība, gan tas, ka esmu šiverīga, un arī tas, ka Rogas draudzene, tātad visi savējie. Un labs cilvēks galu galā." Aija par savu karjeru stāsta rotaļīgi kā par spēli, brīdi pa brīdim jautri iesmejoties, nevis ar putām uz lūpām kā par smagu un ērkšķainu ceļu. Pirmais Aijas uzdevums Prāta vētrā bijusi kasešu tirdzniecība: "Braucu līdzi uz estrādi, gāju uz kioskiem, kur pārdod kartupeļus, kokakolu un alu, vienojos ar pārdevējiem, ka paņems tirgot arī kasetes, un tad beigās savācu piķi, bet citreiz arī nesavācu, jo gluži vienkārši nebija," tāds bijis sadarbības sākums 1997. vai 1998.gadā. Paralēli darbam Aija turpināja mācīties: "Man ir bakalaura grāds komerczinībās Latvijas Universitātē, maģistra grāds starptautiskajā ekonomikā un biznesā LU, bakalaura grāds juristos LU, un tagad mācos maģistrantūrā LU Juridiskajā fakultātē…" Pēc šī uzskaitījuma Aija ietur pauzi un turpina jau citā intonācijā: "Pēc tam man ir plāns iet uz ārstiem desmit gadus mācīties un, kad jau būšu galīgi sajukusi prātā no mācībām, tad… uz diriģentiem. Es biedēju savus draugus, ka viņu bērniem vai mazbērniem mācīšu skolā algebru. Man kratīsies galva - lūk, šitā te, bet visi mani ļoti mīlēs, jo es būšu ar septiņām izglītībām." Aija nober un piebilst, ka jau kopš otrās klases Āgenskalna ģimnāzijā apgūto vācu valodu - 12.klasē viņa pat dabūjusi otro vietu Latvijā vācu valodas olimpiādē - gan esot gandrīz aizmirsusi, jo nav vairs ar ko parunāt. Viss notiek tikai angliski vai krieviski. Par Alda Hofmaņa atkāpšanos Aija neesot neko zinājusi. Pašai tolaik licies, ka kā Hofmaņa asistente viņa jau visu, ko varēja, bija izdarījusi un taisījās meklēt citu nodarbošanos. Tikai vēlāk Aija uzzināja, ka tajā brīdī bijis plāns meklēt menedžeri ārzemēs, jo grupas galvenais uzsvars bija un joprojām ir - vajag iekarot rietumus. "Veids, kā to sasniegt, ir, rupji sakot, pārdoties kādai ārzemju menedžmenta kompānijai. Taču tobrīd īsti nebija kam. Vajadzēja kādu, kas kuģi stūrē tālāk. Es biju vispieņemamākā kandidatūra un vairs arī neuzstāju, ka gribētu kaut kur iet, jo būt par Prāta vētras menedžeri ir pietiekami liels izaicinājums. Gribēju visu darīt citādi nekā Aldis. Viņam bieži izdevās sastrīdēties ar cilvēkiem. Kā viņš domāja, tā arī visam bija jābūt, un viss. Varēja aizcirst durvis un aiziet," stāsta Aija un nepiekrīt, ka pilnīgi visu var panākt tikai ar šādām vadības metodēm.Renārs Kaupers savulaik ir stāstījis, ka Hofmani no sava Universitātes kursa biedru vidus par menedžeri izvēlējies tāpēc, ka viņš pratis visur ielīst bez rindas. Pats Aldis Hofmanis, jautāts par Aijas piemērotību menedžera postenim, domā, ka viņai ir pat vairāki plusi: "Aija ir daudz komunikablāka par mani, prot paflirtēt, it īpaši, ja puisis sēž pretī, tāpēc bieži vien ir vieglāk kaut ko sarunāt. Pietiekami gudra. Prāta vētras vilciens bija uzlikts uz sliedēm un gāja uz pilnu klapi - loģiski, ka, parunājot ar pārējiem grupas dalībniekiem, izvēlējāmies Aiju, un viņa veiksmīgi notur vilcienu uz sliedēm."
APRAUDĀTIES, NEVIS LAMĀTIES
Pēdējā laikā Renārs Aijai teicis, ka viņa kļuvusi tāda skarbāka pret cilvēkiem, ar kuriem kopā strādā. "Tad es pasēdēju un padomāju, iespējams, tā tas arī ir, citādi nemaz nevar. Šeit jau mazāks tas dīķītis, bet Krievijā vai rietumu tirgū vispār savādāk nevar. Ja starp haizivīm dzīvo, kļūsti par haizivi - uzasini zobus un močī, citādi tevi nomočīs. Tā kā, piemēram, Daigai (tehniskajai menedžerei) - viņa brauc ar grupu uz Krieviju. Esmu redzējusi, kā viņa to dara, un, kad vienreiz aizbraucu Daigas vietā uz Maxidrom, gandrīz sajuku prātā. Biju līdz asarām un beigās vēl palaidu grupu uz skatuves, pirms viss gatavs. Kopš tās reizes teicu: nē, tas nav mans darbs, jo tur vajadzīgs pavisam cits krampis. Paskaties uz grupām, kas te atbrauc, - kādi viņiem menedžeri un stafs. Džeki gados ar tādiem matiem un lielu rumpi! No skata vien jau kļūsti bāls! Tikai pie mums šovbiznesā darbojas jaunieši."
Ar savējiem gan skarbākas vārdu apmaiņas nav sanākušas. "Kliegusi neesmu. Taču, ja mani nesaprot, es apklustu, un tad otrs cilvēks apjēdz, ka šoreiz patiešām vajadzētu ieklausīties. Ja kāds grib, piemēram, soļot geju parādē, lai soļo un par to lai informē menedžmentu. Mēs par visu vienojamies. Tāda piespiedu mehānisma nav, un ar atvilkšanu no honorāriem nevienu nesoda. Vienu reizi esmu pacēlusi balsi pret darbiniecēm, bet tas bija aiz izmisuma, aiz bezpalīdzības, ka nekas nenotiek. Es drīzāk varētu apraudāties, nevis kliegt."
CITU GRUPU NEGRIBĒTU
Strādāt ar citu grupu kā Hofmanis ar re:public pēc Prāta vētras Aija nevarētu. "Tad viss būtu savādāk, bet mēs kopā braucam ar laivām, ēdam šašlikus, ejam pirtī, tiekamies kāzās un bērēs. Mums ir vairāk māsu un brāļu attiecības. Ir bijuši mēģinājumi - gribējām strādāt ar Lindu Leen, bet viņai vajadzēja personisko asistentu, kurš ir līdzās dienu un nakti. Ja viņai sāp kakls, vajag atnest siltu pienu. Tādas funkcijas es nespēju uzņemties un vienā brīdī sapratu, ka man nav tik daudz laika, jo es viņai kaut ko atņemtu, veltot visu savu pamatlaiku Vētrai."
Bijušas vēl visādas idejas, bet Aija diezgan skaidri pateikusi, ka nav laika vadīt vēl kaut ko, piemēram, krogu. "Ja tagad pirms turnejas tu atnāktu pie mums pasēdēt, tad redzētu, ka telefons zvana visu laiku. Es labāk uzturos ārpusē, jo pastrādāt nevaru, visu laiku jāatbild uz jautājumiem. Ko darīt netrūkst. Jārūpējas, lai visi varētu izdzīvot, ēst, spēlēt koncertus un nopelnīt naudu. Tas ir mans primārais uzdevums. Man ir paveicies, jo gandrīz nekad nav jāzvana kādam un jāpiedāvā Prāta vētras koncerts. Kad es kļuvu par grupas menedžeri, visi zvanīja man un prasīja, vai varētu dabūt koncertu."
Aija nekad neesot zinājusi, ko par viņu domā pārējie, kas darbojas "tajā šovbiznesā saucamajā". "Vienīgais, ko man nesen atstāstīja mūsu pārstāvis, sponsori teikuši - es esot… ciets rieksts. Es nezinu, kādā ziņā es varētu būt ciets rieksts. Kāpēc mani vajadzētu pārkost? Skaidrs, ka par Hofmani ir tāds priekšstats kā par bargo Aldi, kurš zina, ko grib un kā to panākt. Mani interesē, ko par mani saka."
"Man bija iespēja sekot līdzi, kā Aija no pelēkas peles šovbiznesā izaugusi par elegantu lauvu. Man patīk viena viņas īpašība - viņa nebaidās atzīt, ja kaut ko nezina, un nebaidās jautāt. Kad saņem atbildi, to izanalizē un, kļuvusi gudrāka, iet tālāk," saka kādreizējais Prāta vētras izdevējs un partneris, viens no Mikrofona ierakstu vadītājiem Guntars Račs. "Turklāt es apbrīnoju viņas spēju nodalīt privāto no grupas interesēm tā, ka tas nekad nav traucējis grupas attīstībai."
Aiju ar savu ilggadējo draugu un nu jau bijušo vīru Kasparu Rogu vieno spēja par visu, arī par savām bijušajām attiecībām runāt ar veselīgu cinismu. Kad ieminos par abu īslaicīgo laulību, Aija izsaucas: "Kāda īslaicīgā!? Mēs bijām kopā vienpadsmit gadu. Iedomājies, ka cilvēki ir kopā gandrīz 24 stundas diennaktī. Tad vienpadsmit gadu, ja tos rēķina kā parastiem cilvēkiem, iznāk, ka mēs būtu nodzīvojuši kopā vismaz divdesmit divus! Mums labi sanāk kopā darīt dažādas lietas. Roga, protams, ir nenormāli ģeniāls ideju un intuīcijas ziņā, savukārt man labi sanāk tās realizēt. Tagad mums ar Rogu nevar pārmest, ka ir ģimenes uzņēmums. Nav nekāda ģimenes uzņēmuma - visa manta dalīta. Skaidrs, ja esi bijis kopā 11 gadu, ir jocīgi, un arī apkārtējie nevarēja saprast, kā reaģēt, kā tagad būs? Vai Rogam grupā tiks samazināts honorārs, viņa idejas netiks realizētas un sapulcēs viņu nelaidīs pie vārda, bet kaut kā viss noregulējās," atzīst Aija.
Atšķirībā no citiem pāriem, kuri pēc ilgas kopā būšanas un šķiršanās vairs negrib viens otru ne redzēt, ne dzirdēt, viņiem ar Rogu tā nav. Kaspars kopā ar pārējiem no Prāta vētras un savu tagadējo draudzeni bijis arī ekssievas un Teātra bāra īpašnieka Dāvja Auškāpa kāzu viesis, kad Aija no Grimzes pārtapa par Auškāpu.
KURŠ VAIRĀK DEĶI VILKS
Pēdējā, ar Gustavo kopā tapušā albuma laikā grupā notikusī šķelšanās jau daudz aprakstīta. Kurā pusē bija Aija? "Birojā bija tāda kā pamestības sajūta. Tajā periodā katrs bija pats par sevi, pazuda tas ģimenes modelis, kad visi kopā vakaros iedzer tēju un ietusē. Es pēkšņi uzzināju, ka Renārs brauks uz divdesmit dienām uz Taizemi. Agrāk bija tā, ka visu kopā izrunājām, bet, lūk, viņš brauks, un viss! Es sapratu, ka teikt - nē, tu nebrauksi -, ir lieki, jo redzēju, kā viņiem iet un kā viņi izskatās."
Aijai ļoti patikusi pirmā ar Gustavo radītā dziesma And I Lie, bet uz beigām viņa baidījusies, jo studijā licies, ka par daudz tur no Gustavo. "Es teicu, ka tā pļirpļir ir par daudz. Tikai kad noklausījos albumu trešo reizi, vairs nelēca laukā visas tās Gustavo sīkās lietiņas. Bet Roga bija tik pārliecināts un Miķelis (Māris Mihelsons - red.) arīdzan. Lai runātu kaut ko pretī, bija jābūt spēcīgam pretargumentam. Vienmēr jau var pateikt, ka tas ir sūds, bet tas, kuram ir labākas argumentēšanas spējas, aizvilks deķi uz savu pusi."
Tomēr šī deķa raustīšana neesot atstājusi personisku un slēptu rūgtumu, kā varētu padomāt, nevienu no Prāta vētras nesastopot Gustavo 30 gadu dzimšanas dienas svinībās Pulkvedī.
"Esi bijis viņa dzimšanas dienās Pulkvedī?" jautā Aija. "Es biju pirmajā gadā. Nedzēru, stāvēju, iespiesta starp jauniešiem pie letes, aplieta ar alu. Patiesībā pie vainas bija manas kāzas, kas bija paredzētas pēc divām dienām, un Vētra todien bija bildējusies Ventspils rajonā pie lokatora - nevienam vairs nebija dukas. Jaunāki jau nekļūstam. Ja ceturtdien svinēsi Gustavo dzimšanas dienu, piektdiena sāksies tikai pēcpusdienā. Nu, mēs uzaicinājām Gustavo uz koncertiem, cerams, ka neatteiksies. Būs gospelītis ar Gunāriņu. Šoreiz cilvēku būs vairāk, cerams, arī skatītāju. Būs baigi smuki - visas tās Rogas scenogrāfijas un trīs daļas. Čižiks taisa video."
JĀRITINA SARKANAIS PAKLĀJS
Prāta vētras lietas Krievijā kārtojot aģente, vārdā Olga, nodarbojoties ar tā saukto raskrutku. "Mūsu darbs ar viņu pusotra gada garumā plus hits ar Bi 2, un mēs esam iekšā Krievijas tirgū. Domāju, ka tas ir izdarāms arī Anglijā vai Vācijā. Mēs tikai neesam atraduši īsto cilvēku. Tagad uz Rīgas koncertu atbrauks viens džeks no Vācijas kopā ar savu draugu booking aģentu, kuru viņš reklamē kā labāko Vācijā. Tad nu būs jāmēģina izritināt sarkanais paklājs un nokaisīt ar ziedlapiņām, lai viņiem patīk. Viss atkarīgs tikai un vienīgi no tā, kāds tu pats esi un kādi ir tie, ar ko strādā. Tikai personīgie kontakti… Plus laba mūzika," Aija joprojām domā par Prāta vētras iespējām Eiropā.
Jau deviņdesmito gadu vidū to solīja Aldis Hofmanis. Ko viņš domā tagad? "Prāta vētrai jāturpina mērķtiecīgi iet tajā pašā virzienā un pacietīgi jāgaida sava zvaigžņu stunda. Jautājums, ko grib sasniegt - spiedzošu tīņu baru vai būt godīgiem pret sevi."
Pagaidām Aija ieklausās arī savas grupas konkurentos tepat Latvijā. "Mikrofona noliktavā teica: šitas - Busulis - jums ir konkurents! Es saku: dodiet man paklausīties. Bet Busulis ir visur, un tāpēc vairs nav skaidrs, ko viņš dara. Mans uzdevums ir nosargāt grupu no samainīšanās sīknaudā, ka esi visur - attaisi šprotu bundžu, un tur atkal Prāta vētra.".