Atskats uz Deep Purple koncertu Arēnā Rīga

Trīs lietas - labas lietas. To arī apliecināja leģendārie hārdrokeri “Deep Purple”, sniedzot savu trešo koncertu Latvijas publikai, šoreiz Arēnā Rīga. Eiropas turnejā “purpļi” devās, vienlaikus svinot četrdesmito gadadienu kopš grupas pastāvēšanas, un, lai arī gadu gaitā piedzīvojuši vairāk kā desmit sastāvu maiņas, pirmdienas vakarā smagā roka veterāni sniedza kvalitatīvu un pārliecinošu uzstāšanos, pēc kuras diez vai kāds palika neapmierināts. Tiesa gan, viens jautājums radās — ko gan kā iesildītāji darīja igauņi “Fix”, kas daudz labāk iederētos cita žanra koncertos, piemēram, kaut vai “Linkin Park”.

Šoreiz  Latvijā “Deep Purple” viesojās sastāvā, kas nostabilizējās 2002.gadā, grupai taustiņinstrumentālista Džona Lorda vietā pievienojoties Donam Airejam — līdz ar viņu uz skatuves kāpa vienīgais “purplis”, kurš bijis visos sastāvos —  bundzinieks Ians Peiss, gadu vēlāk grupai pievienojušies Ians Gilans (vokāls) un Rodžers Glovers (basģitāra), kā arī Stīvs Morss (soloģitāra), kurš jau pirms vairāk kā desmit gadiem nomainīja Ričiju Blekmoru. Lai arī visi mūziķi jau pārkāpuši pusgadsimta slieksni, taču tādu atdevi varētu vēlēties arī no uz pusi jaunākām grupām — jau ar uznācienu uz skatuves, ko ievadīja sirsnīgs bungu solo, mūziķi publiku paņēma savā varā. Bez liekas ārišķības (Gilans bija tērpies parastā T-kreklā un džinsos) mūziķi nospēlēja filgrānu, profesionālu koncertu.

Skanēja dziesmas vai no visiem grupas periodiem, arī pēdējā izdevuma “Rapture of the Deep”, un, protams, lielākie “Deep Purple” hiti — “Smoke on the water”, “Hush”, “Perfect Strangers”, “Highway Star”… Kā vēlāk atzina kāds grupas cienītājs, pārsteigums bijis “Wring That Neck” — Lorda kompozīcija, ko Airejs tomēr uzdrošinājās nospēlēt.  Vai visu laiku bija sevi jāapsauc, pieķerot pie muzikālo paralēļu meklēšanas citu rokmūziķu darbos — protams, ka tādas ir, jo, nenoliedzami, “Deep Purple” ir smagā  roka pamatlicēji, kas iespaidojuši vai visu, kas skan šodien. Uzmanību piesaistīja arī ekrāni, uz kuriem videoprojekcijas no uzstāšanās mijās ar gaismas un skaņas instalācijām, īpašu uzmanību gribētos pievērst 1972.gada retrospekcijai, ko varēja vērot “Highway Star” skanējuma laikā. Un, protams, bauda bija vērot klasisko trīsvienību “dūmi – ūdens – uguns”, kamēr skanēja visu laiku lielākais grupas hits “Smoke on the Water”.

Šoreiz nešķiet būtiski uzskaitīt visu skanējušo skaņdarbu nosaukumus — grupas fani paši jau tos dzirdēja, savukārt malā stāvētājiem tie arī neko neizteiks.  Svarīgākais, kas paliks atmiņā no  koncerta, ir enerģija un tas, ko mūziķi izdarīja ar balsi un instrumentiem. Stīvs Morss pilnībā attaisnoja savu esamību grupā, lai arī joprojām bieži vien kāds uzskata par vajadzīgu žēli novilkt “žēl, ka vairs nav Blekmora” — kad skanēja viņa ģitāras solo, radās pamatotas aizdomas, ka Arēnai Rīga tiks nocelts jumts, īpaši, kad uz tā beigām pievienojās pārējā grupa.  Īpašu pārsteigumu klausītājiem sagādāja arī otrs “jaunpienācējs” Airejs (arī par kuru mēdz tikpat žēli vaimanāt — “žēl, ka nav vairs Lorda”) uz taustiņiem skanot gan kā orķestris, gan baznīcas zvani, virpinot psihodēliskas melodijas… un vienā brīdī sāka skanēt mūsu pašu “Rīga dimd” melodija, kas pamazām pārgāja “Dievs, svētī Latviju” pirmajās taktīs. Šķiet, tas bija daudz sirsnīgāks sveiciens vietējai publikai, kā tik nonivelētie “We love you! You are fantastic!”  Arī Gilana vokāls, par spīti jau cienījamam vecumam (63), skanēja spēcīgi, turklāt viņš arī nepakautrējās atgādināt arī savu darbošanos ārpus “Deep Purple” robežām, nodziedot vien dažas sekundes garu frāzi no Endrjū Loida Vēbera rokoperas “Jesus Christ Superstar”, kurai savulaik ieraksta versijā iedziedājis galveno vokāla partiju. Un, protams jāatzīmē arī Glovera basģitāra, kas kopā ar otru ritma grupas dalībnieku Peisu skanējumu padarīja īpaši spēcīgu, iezīmējot dziesmu struktūru.

Kā jau bija sagaidāms, pēc pusotru stundu ilgas uzstāšanās, kas noslēdzās ar “Smoke on the Water”, “Deep Purple” no publikas atvadījās… lai pavisam drīz atgrieztos, un nospēlētu vēl gandrīz pusstundu. Tiesa gan, tobrīd gribējās piesaukt leģendāro pašmāju “Līvu” teicienu — “un tagad sākas disene!” Gilans vārda tiešā nozīmē smejoties kopā ar pārējiem mūziķiem izpildīja ne vien grupas lielākos hitus, bet arī rokenrola popūriju, kurā pavisam noteikti varēja atpazīt Elvisa Preslija un Džonija Keša melodijas. Tieši koncerta beigu daļā atdzīvojās arī publika, un lielākā daļa tribīnēs sēdētāju ieņēma zāli.

Nu ko, atliek cerēt, ka pienāks arī ceturtā reize. Paldies, Gilan, paldies, Morss, paldies, Airej, paldies, Glover, paldies, Peiss!