Jau kopš 2005. gada norit cieša Latvijas gāzes sadarbība ar Latvijas Nacionālo operu. Turpmāk, neraugoties uz vadības maiņu, arī atbalstīsiet operu?
Mūsu Gada balva būs noteikti. Situāciju vajadzētu saprast pareizi - draudzība mums ir ne tikai ar Andreju Žagaru, bet ar visu operas kolektīvu, ar visu baleta kolektīvu, ar visiem mūziķiem, tāpēc mēs atbalstīsim operu neatkarīgi no tā, kas notiek tās kolektīva iekšienē. Neatkarīgi ne no kā!
Septembrī saistībā ar konfliktiem operā un operas vadības maiņu teicāt, ka «arodbiedrība ir traucēklis, kas, protams, reizēm ir labi». Kopumā šodienas Latvijas situācijā arodbiedrības uzskatāt par traucēkli vai atbalstu?
Jaunībā esmu strādājis arodbiedrībā, un man ir priekšstats par arodbiedrības lomu, darbu un nozīmi. Arodbiedrība izcelties un parādīt savu darbu var dažādi. Pagājuši tie laiki, kad arodbiedrības galvenais darbs bija organizēt dažādus sporta un kultūras pasākumus kolektīvam, ar to tad arodbiedrība arī kolektīvam apliecināja, ka ir vajadzīga. Šodien arodbiedrība var strādāt konstruktīvi un risināt loģiskas sarunas ar uzņēmuma vadību vai arī var sevi parādīt tādā veidā, ka visu laiku pauž neapmierinātību. Jebkurā uzņēmumā un iestādē var atrast kaut ko, kas nenotiek ideāli, un var būt tā, ka arodbiedrība izvēlas iet vieglāko popularitātes iegūšanas ceļu - visu kritizēt. Ja arodbiedrība izvēlas iet kritikas ceļu, tas ir destruktīvi, nevis konstruktīvi, mūžīgās kritizēšanas ceļš ir ceļš uz nekurieni. Tas, kā sevi pierāda arodbiedrība, ir ļoti atkarīgs no arodbiedrības līdera. Tāpēc arodbiedrības Latvijā ir ļoti dažādas.
Kā ir jūsu vadītajā uzņēmumā?
Mums ir konstruktīva sadarbība ar arodbiedrību, notiek sapulces kopā ar arodbiedrību, ir kolektīvais līgums, ļoti daudzus arodbiedrības priekšlikumus esam ņēmuši vērā. Sadarbība arī atkarīga no abām pusēm - ja viss norit gludi, tātad abas puses rīkojas konstruktīvi, ja radies konflikts, arī parasti nav vainojama tikai viena iesaistītā puse.
Par operas konfliktu arī nevarēja teikt, ka problēmu iemesls ir viens vienīgais.
Operā ir spilgtas, mākslinieciskas personības, un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka vadīt operu ir daudz grūtāk nekā Latvijas gāzi, tāpēc es kā vadītājs Andreju Žagaru neapskaužu un neapskaužu arī nevienu citu operas vadītāju. Žagaru es apbrīnoju par to, ka viņš vairāk nekā 15 gadu pratis operas kolektīvu ne tikai saturēt kopā, bet arī pratis izaudzināt daudzus jaunus, tagad pasaules mērogā slavenus māksliniekus, pratis mūsu operu izvest ne tikai Eiropā, bet arī pasaulē, turklāt viņš pats personīgi iestudē daudzus darbus, pat ārvalstīs.
Vispār es uzskatu, ka mums, Latvijas iedzīvotājiem, pārsvarā ir kultūras gēni un tāpēc mūsu mazajai tautai ir daudz izcilu mākslinieku - es nerunāju tikai par operas māksliniekiem, bet arī par gleznotājiem, aktieriem, literātiem, par deju ansambļiem, koriem, arī par skolu jauniešiem, kas piedalās Dziesmu un deju svētkos.
Mums jābūt lepniem, ka mūsu nācijai ir tik spēcīgi kultūras gēni. Jā, politikā mēs esam samērā vāji, mēs neesam tik miermīlīgi un apdomīgi kā Ziemeļvalstu iedzīvotāji, brīžiem esam par daudz kašķīgi, bet par Latvijas iedzīvotāju sasniegumiem kultūrā es esmu ļoti pozitīvās domās.
Visu žurnālistes Magdas Riekstiņas interviju ar Latvijas Gāzes vadītāju lasiet pirmdienas, 4.novembra, laikrakstā Diena!