Depeche Mode "Sounds of the Universe"
FANI var uzgavilēt — 25.maijā Rīgā ar koncertu gaidāmās grupas Depeche Mode (DM) jaunais albums Sounds of the Universe šonedēļ nonāk veikalu plauktos. Atšķirībā no otras Latvijā populārākās ārvalstu grupas U2, kura jau gadiem guļ uz lauriem un savā skanējumā pieturas pie tā paša "vecā labā", kas patiesībā jau sen kļuvis garlaicīgs, jo nevienā mirklī nepārsteidz, DM vienmēr ir bijusi tendence mainīties, un uz jauno albumu tas attiecas vislielākajā mērā. Iespējams, pie vainas izmaiņas galvenā muzikālā spēka Mārtina Gora dzīvesveidā — jau pāris gadu visas nomoda stundas viņš pavada skaidrā prātā, kas dod iespēju ar lielāku uzmanību ieklausīties sevī un vērot arī to, kas notiek un skan apkārt.
Tiem, kuri uzskata, ka DM laiks sen pagājis un tā saglabājusi aktualitāti vien Austrumeiropā, visticamāk, nebūs pat pacietības šo albumu noklausīties līdz galam, jo detaļu, kas pielīp ar pirmo piegājienu, tajā ir maz. Lai kontakts izdotos, ir nepieciešama mīlestība pret šo grupu, bet muzikālo eksperimentu un trokšņu mākslas cienītājiem — spēja noticēt, ka kaut ko interesantu var gaidīt arī no popmūzikas grupas.
Klausoties pietiekamā skaļumā un kvalitātē, katrs jaunais gabals pirmām kārtām piesaista kā skaņu mākslas darbs, un vairākumam nav vispārpieņemtās popmūzikas dziesmu uzbūves, kura bija raksturīga DM hitiem, kas tai atnesa slavu astoņdesmitajos gados. Pašlaik, kad ir modē astoņdesmito gadu sintezatoru tembri, DM tos izmantoto, bet papildus nāk tikai datormūzikas laikmetā atklāti trokšņi, kas cilvēkiem neskanēja ausīs pat sapņos ne astoņdesmitajos, ne deviņdesmitajos, ne arī pirms pieciem gadiem. Kaut kas tāds ir bijis iespējams tikai tagad un — pavisam noteikti — tikai DM izpildījumā. Dziesmu Peace varētu iecelt par jaunā viļņa renesanses himnu — iesākums atgādina agrīno DM, bet tālāk ieskanas tembri, kas nepārprotami atgādina par Kraftwerk. Kombinācijā ar elektroniski nepārvērstām Gora un Gehena balsīm, kas pie augstākām notīm viena otru (un nekad ne otrādi) papildina, vokālu amplitūdu padarot bezmaz vai bezgalīgu, rodas kas tāds, kam analogu atrast grūti. Ar ģitāru Gors kā parasti daudz neaizraujas, bet īstajās vietās salicis spilgtus safūzētus akcentus.
Brīžiem pārņem sajūta, ka viņi ir iekuģojuši muzikālās teritorijās, kurās ieeja līdz šim bijusi aizliegta. Vismaz grupām, kas iekļāvušās popmūzikas lauciņā. Jau albuma pirmā singla Wrong nosaukums it kā signalizē, ka šeit nebūs nekādas pastaigas pa ierastajiem un, kā panākumiem pilnā pieredze rāda, pareizajiem ceļiem. Ja DM būtu jauna grupa, kas pirms tam izdevusi tikai divus trīs albumus ar vairākiem hitiem, Sounds of the Universe tai būtu kā savulaik Kid A grupai Radiohead: gribi — saproti, gribi — klausies vecos. Bet arī šis, tāpat kā jebkurš cits salīdzinājums, nekam neder, jo viņi ir vīri ar gadu un pieredzes nastu, kuriem nejauši vai aiz spītības sen nekas vairs nenotiek.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.