Par spīti ķibelēm ar ūdens apgādi, vācu industriālie metālisti Rīgai sniedza efektīvu maskulīnas brutalitātes paraugstundu, ko aizmirst nebūs viegli.Ogļu raktuves, pazemes laboratorija, kosmosa raķešu palaišanas telpa - par to un vēl vairāk divas stundas garajā koncertā pārtapa "Arēnas Rīga" skatuve. Skanot jaunā albuma ievaddziesmai "Rammlied" izlauzuši sev ceļu pie skatītājiem gluži kā ogļrači vai rūķīši "Sonne" videoklipā, jau pirmās dziesmas laikā mūziķi deva solījumu - ko tādu nebūsiet redzējuši! Masīvais Lindemans sarkanā skotelē ar spīdošu rīkli. Ģitāristu vizuālais noformējums kā sveiciens Trešajam reiham. Lorencs pie taustiņiem kā ar atsperi uzvilkta lelle - sadista upuris. Pirmie sprādzieni, kas liek sagatavoties vēlākajām uguns šaltīm. Skatuve pamazām atklājas visā krāšņumā - tiek pievienoti arvien jauni elementi, rotējoši cilindri, kas liek domāt par kosmosa kuģa sprauslām. Katra no dziesmām arī vizuāli tiek izslīpēta - skanot "Wiener Blut" (dziesma, kas tapusi pēc austriešu maniaka - meitas paverdzinātāja Jozefa Fricla lietas), Lindemans simboliski izceļas no pagraba, turoties pie visnotaļ tradicionālas naktslampiņas, un pēkšņi atrisinās mistērija, kas tās par mazām kājiņām rēgojušās pie griestu stalažām - no tām nokrīt lelles zīdaiņa paskatā, kas lāzeru acīm uz brīdi hipnotizē publiku, dziesmas kulminācijā tiekot saspridzinātas gabalu gabalos. Spilgtu momentu ir daudz - trīs no grupas dalībniekiem pārvēršas ugunsvēmējos pūķos; uz vairākus metrus augstas kolonnas pacēlies Lindemans taustiņinstrumentālistu piebeidz bleķa vannā ar uguns dušu, no kuras Lorencs kā fēnikss no pelniem izbrien diskobumbas cienīgā kosstīmā; vokālists jādelē apkārt uz milzīga falla (dziesmas "Pussy" laikā), gāžot pār skatītāju galvām vispirms ziepju putu, pēcāk konfeti lietu; nu jau tradicionālais brauciens laivā pāri publikas galvām; Apokalipses eņģelis fināla dziesmā... Atsevišķu nodaļu varētu veltīt uguns scenogrāfijai - tā šaujas no visām iespējamām vietām: jau minētajām mūziķu rīklēm, deg skatuves grīda un kāds it-kā-fans, sprāgst visos stūros, liesmu mēles apvij visu skatuvi, liekot sejā iesisties svelmei.
Primārais šajā koncertā - viennozīmīgi izrāde, mūziku nevilšus nobīdot otrajā plānā. Ja pirmajā koncertā Rīgā tik ļoti tas nebija jūtams, tad šoreiz Lindemans vairāk izmantoja rečitatīvu kā izteiksmes līdzekli. Tomēr skanēja labi un pat brīžos, kad tomēr tā arī gaidītais publikas dziedājums pazuda telpā, jo liela daļa klātesošo bija aizņemti, izteiksmīgo brīdi iemūžinot rociņās izstieptos telefonos, mūziķi nelika manīt vilšanos - profesionāli no sarkanajām zābakšņorēm līdz ar breolīnu saziestajām frizūrām.