Kopš Siguldas Opermūzikas svētkiem, kad mūsu lieliskais basbaritons Egils Siliņš dziedāja Dēmonu, pagājis gandrīz sešpadsmit gadu. Šis darbs gadu vēlāk tika iestudēts Latvijas Nacionālajā operā, un arī tur viens no Dēmona atveidotājiem bija Egils Siliņš. Barselonas Gran Teatre del Liceu tikko tapušā jauniestudējuma programmiņā kā pirmā DVD izvēle nosaukts ieraksts, kurā iemūžināts tieši šis Andreja Žagara iestudējums LNO ar Normundu Vaici pie diriģenta pults, Samsonu Izjumovu kā Dēmonu un Kristīni Opolais Tamāras lomā.
Pēc Mihaila Ļermontova poēmas veidotā Antona Rubinšteina opera, kas joprojām ir retums opernamu repertuārā, Barselonā tika parādīta septiņas reizes (no 23. aprīļa līdz 11. maijam) un vienā sastāvā, kas šim teātrim nav raksturīgi – piemēram, jūnijā Džakomo Pučīni Manonu Lesko tur rādīs divpadsmit reižu un "divarpus" sastāvos, jo kavalieri de Grijē uz maiņām dziedās trīs tenori. No Dēmona publika laikam taču drusku baidījās, jo otrajā pirmizrādē, kuru skatījos, brīvu vietu zālē bija daudz.
Baltās cirtas
Dēmons Barselonas operteātrī līdz šim nav bijis repertuārā, un sākotnēji, visticamāk, sadūšošanos ir stimulējusi iecere galvenajā lomā uzaicināt Dmitriju Hvorostovski – solistu ar harismu un pietiekami lielu pievilkšanas spēku, taču pērn mākslinieku aizsauca mūžībā. Tādējādi Egila Siliņa uzstāšanās šajā lomā netika īpaši izcelta. Acīmredzot Dmitrija Hvorostovska vizuālā tēla iespaidā scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Hartmūts Šērghofers Dēmona tēlu vizuāli iztēlojies ar gariem, baltiem matiem, savukārt Eņģeli – ar melniem.
Egilam Siliņam uzliktā parūka ar cirtām pāri pleciem izskatās neparasti un pretenciozi. Režija izceļ Dēmona meklētāja dabu (viņš lūkojas pasaulē caur lielu lupu), kā arī Dēmona un Eņģeļa saikni – abi izpildītāji veic sinhronas kustības. Taču atsevišķos izrādes brīžos Egila Siliņa Dēmons tiek nostādīts tehniski neveiklā situācijā, īpaši jau tad, kad koris nav nogājis no acs formā ieliektās koka dēļu konstrukcijas, kas ir dekorācijas pamatā, bet solistam jau jāsāk dziedāt slavenākā Dēmona ārija Na vozdušnom okeaņe. Nobradātā sākuma žēl, un pārņem tādas kā bezspēcīgas dusmas – vai tiešām neviens nesaskata problēmu tajā, ka muzikālais pārdzīvojums tiek sabojāts? Tāpat vairākkārt Dēmons parādās skatuves stūrī, kur viņu vismaz trešdaļa zāles no sānu ložām vienkārši neredz.
Taču Egils Siliņš kopumā pārliecina ar vīrišķīgo, emocionāli spriego dziedājumu un sava varoņa cerību dramatiskās nepiepildītības apjausmu. Mūsu pieredzējušais mākslinieks tādējādi tēla pilnasinības ziņā ir krietni priekšā Eņģeļa atveidotājam – gados jaunajam ukraiņu kontrtenoram Jurijam Miņenko.
Valdzinošā Tamāra
Barselonas uzvedums ir savdabīgs ar to, ka tajā dominē postpadomju telpas mākslinieki. Režisors Dmitrijs Bertmans, Rīgas skatītājiem pazīstams no Toskas uzveduma, pārstāv Maskavas Helikona operu, un šis ir Barselonas, Maskavas, Nirnbergas un Bordo opernamu kopražojums. Diriģē arī mums labi pazīstamais Mihails Tatarņikovs. No Helikona operas nāk Sinodala atveidotājs Igors Morozovs, kurš gan vokāli neiepriecināja nemaz, viņa sniegums likās samocīts un balss diapazons ierobežots. Turklāt diriģents, labu gribēdams, pēc Sinodala ārijas ieturēja pauzi, tomēr aplausi neatskanēja, tad daži skatītāji mēģināja glābt situāciju, bet pāris plaukstu sitienu visu darīja tikai neveiklāku.
Taču operas centrā veidojās spēcīgu izpildītāju trijotne: līdzās Egilam Siliņam – no Odesas nākušais bass Aleksandrs Cimbaļuks Gudala lomā, kā arī šobrīd lieliskā vokālā formā esošā mums labi pazīstamā lietuviešu dīva Asmika Grigorjana. Jā, protams, arī viņai dažos brīžos, pildot režisora uzdevumu, nācās «dežurēt» – stāvēt ar muguru pret skatītājiem un rokās šūpot novilktās kurpītes, kamēr Dēmons ārijā pauda Tamārai savas jūtas. Tomēr Asmikas Grigorjanas atveidotā varone kopumā bija pārliecinošs tēls, par kuru viņa pati videointervijā izteikusies, ka tas prasa ļoti plašu amplitūdu kā vokālā, tā aktieriskā ziņā.
Debesu acs
Izrādes programmiņa ļauj noprast, ka scenogrāfs, centrā izvietojot ovālu, ne gluži acs formas, bet tai ļoti līdzīgu koka konstrukciju ar apaļu balonveida «acs ābolu» vidū, ir iespaidojies no kāda Hieronīma Bosa darba. Nosacīti tas ir Visuma modelis ar Zemi centrā, taču interpretācijas iespējas ir vairākas, jo dekorācijas centrs nav statisks. Savukārt kora un solistu kostīmi nekādā veidā nav tuvināti Ļermontova poēmas norises vietai – Kaukāzam.
Rubinšteina operā fiziskas darbības ir samērā maz, tajā varoņi pauž savus garīgos pārdzīvojumus, tāpēc izrāde ir lemta diezgan statiskiem risinājumiem, un Dmitrijs Bertmans nav pūlējies mākslīgi kāpināt dinamiku ar kādiem režijas trikiem. Zināmā mērā paradoksāli, ka šī poēma rautin raujas uz skatuves, tai nebūdama līdz galam piemērota, – jau rudenī rakstīju, ka vairākas sezonas Maskavas Jermolovas teātrī rāda Sergeja Zemļanska iestudēto kustību izrādi Dēmons.
Pēc iestudējuma noskatīšanās palika sajūta, ka viss it kā ir, bet emocionāla piepildījuma sajūtas nav. Gribējās saprast cēloni, kāpēc tā. Šķiet, šis ir gadījums, kad nepietiek pavisam niecīgas pievienotās vērtības – kopīgas sajūtas, ka piedalāmies notikumā. Samērā reti atskaņotas operas gadījumā šāda sajūta būtu ļoti vēlama. Tas ir ārkārtīgi subjektīvi, bet tieši šīs neikdienišķuma sajūtas man Barselonas Dēmonā pietrūka.