Līdz šim zināmākais izņēmums bija grupa Vaya Con Dios, kuru hits _Nah Neh Nah _viņus padarīja par zvaigznēm visā pasaulē, bet lielākoties beļģi izsitas Francijā, tāpēc arī retais zina, ka pancisko superhitu Ça plane pour moi franču valodā dziedošais Plastiks Bertrāns nāk ko Beļģijas.
Arī Sela Sjū visvairāk uzstājas Francijā, bet diezgan bieži arī Polijā, Vācijā un Nīderlandē – kopā vidēji četras reizes nedēļā. Un uzstāšanās pilnā koncertzālē Palladium Rīga 15.decembrī, kur fani, kas nav tikai ļoti jaunas meitenes, zina vai visas viņas dziesmas, liecina, ka Sela zināma arī tālu aiz savas zemes robežām. Viņas pērn izdotais debijas albums jau bija kļuvis populārs Eiropā, kad šā gada augustā tika izdots ASV, nedēļas laikā to digitālā formātā iegādājās pusmiljons amerikāņu, un rudenī viņa jau devās savā Amerikas turnejā.
Sela pati ir arī savu dziesmu autore nevis tikai izkārtne producentu rokās - sākotnēji viņa noraidīja ierakstu kompānijas aicinājumu iedziedāt cita jau pazīstama autora dziesmas, uzstājot, ka ierakstīs tikai savas, kas iesācējam ir pašpārliecināts solis. "Nav grūti no kaut kā tāda atteikties, ja tu zini, ko gribi: nevis uzreiz iegūt lielus panākumus, bet radīt patiešām labu mūziku," stāstīja Sela Sjū Palladium aizkulisēs dažas stundas pirms koncerta, graužot cepumiņu gluži kā pavisam maza meitene, bikla un nosalusi no Latvijas ziemas tik ļoti, ka pat telpās nevilka nost savas siltās drēbes.
Skatuves vārdu dziedātāja (īstajā vārdā Sanne Putseys) aizguvusi no savas favorītes Lorinas Hilas meitai Selai Mārlijai veltītās dziesmas Selah. "Es domāju, ka tā ir viena no visu laiku skaistākajām dziesmām, un Lorina Hila bija viena no manām lielākajām iedvesmotājām, kad sāku rakstīt savējās." Sela bezmaz apvainojas, kad atgādinu par dažām kaverversijām, ko viņa vēlāk spēlējusi un uzsver, ka tās bijušas koncertos nevis ierakstos. Vairākkārt viņa dzīvajā ir izpildījusi arī Lorinas Hilas dziesmu Lost Ones, kuras repojamā daļa, kā redzams vairākos youtube klipos, gan viņai nepadodas sevišķi viegli. Kā citus savus iemīļotos māksliniekus viņa min Ēriku Badū, Fugees, Demienu Mārliju. "Tagad esmu dziļi iekšā elektroniskajā mūzikā un džezā, esmu liela ierakstu kompānijas Warp fane – ļoti patīk Flying Lotus. Bet es nepiekristu sadarbībai pat ar ļoti slaveniem mūziķiem, ja man nepatiktu tas, ko viņi dara - man ir vajadzīgas tikai trīs sekundes, lai saprastu, kāds skanējums man der un kāds ne," saka Sela, ne ar vārdu nepieminot Eimiju Vainhausu, un asociācijas ar šo dziedātāju, klausoties ierakstos, patiešām nemaz nerodas (ja nu vienīgi ar Vainhausu bērnībā), pirms neierauga jaunās dziedātājas debijas albuma vāciņu, kur viņas tēls – reizē nobijies un pavedinošs – stilistu nepārprotami uztjūnēts pēc Vainhausas parauga.
Iesākusi Rīgas koncertu vienatnē ar akustisko ģitāru skumjās noskaņās, viņa atdzīvojas un iekustina arī publiku (kāds salīdzina: viņa to izdara labāk nekā Arēnā Muse), pievienojoties pavadošajam sastāvam – bundziniekam, taustiņinstrumentālistam, ģitāristam un basģitāristam. No meitenes, kuru neviens nepamanītu, ja viņa nāktu pretī pa ielu, Sela ir pilnībā pārvērtusies un dzīvo savā mūzikā. Viņas dziedāšanā ir ne vien soulmūzikas vai regeja ietekmes, bet arī kaut kas džezīgs un blūzīgs, nepierasts un pat panciski nepareizs – brīžiem viņas balss ir gandrīz aizsmakusi un vārga, brīžiem viņa demonstrē apbrīnojamas balss spējas, turklāt atmestas ir klišejiskās ē-ē stenēšanas, uouou un āāāāā vaidi. Tur ir kaut kas gan no Sindijas Loperes, gan no animācijas filmu varoņu ieskaņotājas, viņa sarunājas ar publiku un ieklausās arī tajā dzirdamajās skaņās. Savu dziedāšanu viņa vizuāli papildina ar izmisuma vai jautrības pilnām grimasēm, kas gan uz koncerta vidu sāk izskatīties pārspīlētas un samākslotas, bet varbūt tā tas tikai šķiet.
Visaugstākais kulminācijas punkts ir viņas pagaidām lielākais hits Raggamuffin, bet skaidrs ir viens – dziedātāja koncertā nevis iztukšojas un nogurst, bet uzlādējas, atraisoties arvien vairāk, kas laikam raksturīgs tikai gados ļoti jauniem mūziķiem – pēc koncerta viņa ir pilnībā atplaukusi un laimīga – nepavisam ne tik nosalusi un bailīga, kā intervijā dažas stundas pirms kāpšanas uz skatuves.
Kopš bērnības dzīvojot tikai divdesmit minūšu braucienā no latviešu iecienītā Pukkelpop festivāla norises vietas, Sela jau tagad vairāk reižu tur bijusi kā dalībniece nevis apmeklētāja, jo viņu kopš tīņa gadiem vairāk saistījuši world music festivāli. "No astoņpadsmit gadiem studēju psiholoģiju, un man nebija ambīciju kļūt par profesionālu mūziķi. Tas man bija diezgan depresīvs periods, un esmu laimīga, ka nokļuvu uz skatuves. Nevaru sagaidīt janvāri, kad sākšu rakstīt otro albumu, jo tagad man ir daudz vairāk ko teikt nekā pirmajā, kura dziesmas es uzrakstīju pirms pieciem gadiem. Un tagad ir arī daudz lielāka skaidrībā, kā tam visam vajadzētu skanēt," teica Sela, solot atbraukt uz Rīgu vēl kādreiz.