Kāda cita dziesma atsauca atmiņā neseno Dailes teātra izrādes „Tas trakais, trakais Harijs...” apmeklējumu, kurā līdzīgus Amerikas dienvidu motīvus varēja dzirdēt "Dzelzs Vilka" izpildījumā. Laikā no „Superzvaigznes” līdz „Svētajai Zemei” Mensons un grupa bija uzņēmuši popularitātes un skandalozuma apgriezienus, kas vēlāk gan rezultējās iekšējās nesaskaņās. Mūzika kļuva skaļāka, provokatīvāka, dusmīgāka un, neapšaubāmi, arī pārdotāka. Savukārt jauno albumu var nosaukt par atgriešanos pie saknēm, aptuveni „Muļķa Cepures” periodā, taču pilnīgi noteikti jaunā kvalitātē. Visticamāk, šo procesu nopietni ir stimulējusi arīdzan Tvigija atgriešanās, kurš grupai ir atgriezis stingrus pamatus. Mūzikā ir atgriezusies formas vienkāršība, kas veidota no raupjiem, bet pamatīgiem triepieniem. Kā karija garša indiešu virtuvē. Kas attiecas uz tekstiem, joprojām tas ir skatījums uz pasauli ne no tā skaistākā rakursa, nemeklējot pieklājīgākos vārdus un nemēģinot skatīties uz to caur rozā brillēm. Joprojām dominē manifestisks stils, ar dīvainiem epitetiem un simboliem.
Rezumējot varētu teikt, ka šī albuma mērķauditorija ir vecā Mensona piekritēji, no kuriem liela daļa sen vairs nemeklē ātrāk, skaļāk un dusmīgāk. Mūzika, ko uzlikt uz austiņām sēžot ofisā, ļauni smīnot par pasauli, kas šais grūtajos laikos ir parādījusi savu sejas neglīto pusi, un domāt visādas riebeklības par cilvēkiem, kas mums sola debesmannu jau rīt, un baltu sniegu ziemā.
*****
Armagedona atbalsis