Varbūt mūs tāpēc dažreiz var uzskatīt par pārāk nopietniem, bet tāda ir vāciešu daba – mēs esam savādāki, un visu darām līdz galam, - sazvanīts Teksasā šīgada ASV koncertturnejas noslēgumā, saka Volfs Hofmans (52) no pasaulslavenās _heavy metal grupas Accept_, kas 11.novembrī pirmo reizi uzstāsies koncertzālē Palladium Rīga.
Latviešu rokgrupas Monro solista Jāņa Bukuma iedvesmotājs Udo Dirkšneiders ar ļaunajam pasaku rūķim līdzīgo balsi Accept vairs nedzied, bet grupas dibinātāji un muzikālie līderi – ģitārists Volfs Hofmans un basģitārists Pīters Beltss – joprojām ir ierindā. Vēl viens no veterāniem, kas darbojas uz Accept kuģa, ir otrs ģitārists Hermans Franks. Pēc superhita Metal Heart, kurā izmantoti fragmenti no Čaikovska un Bēthovena skaņdarbiem, viņus nekļūdīgi atpazīs pat tie, kuri ar smago mūziku ir uz "jūs". Ideja šai 1985.gada dziesmai esot radusies, izlasot rakstu par to, ka drīz tikšot izstrādāta mākslīgā sirds, ko ar laiku varēs iegādāties jebkurš, tāpat kā aizstāt jebkuru citu nolietojošos orgānu un cilvēks ar laiku pilnībā pārvērtīsies par mašīnu. Par spīti senajai vēsturei – grupa dibināta 1976.gadā – tās 2010.gada albums Blood of the Nations ir kļuvis par veiksmīgāko viņu karjerā.
Sveiks, Volf! Kā klājas Amerikas turnejā? Tāpat kā septiņdesmitajos un astoņdesmitajos?
Ne gluži, bet mūs šeit joprojām uzņem ļoti labi.
Nāk vecie fani vai arī jauni?
Visādi. Protams, nāk vecie fani, bet arī tīņi. Ir ļoti interesanti!
Jūsu ziedu laiki it kā sen aiz muguras, bet 2010.gada albums ir ļoti veiksmīgs. Tātad tas nozīmē, ka mūzika, ko jūs spēlējat, joprojām ir aktuāla.
Jā, cilvēki joprojām interesējas par to pašu veco heavy metal, kas bija ļoti populārs astoņdesmitajos gados. Mēs esam oldschool, un oldschool nekad neiziet no modes.
Nevarētu gluži teikt, ka nekad. Deviņdesmitajos gados tomēr šķita, ka tuvāko gadu laikā tāds instruments kā elektriskā ģitāra vispār būs sastopams tikai muzejos, un šīs mūzikas aktualitāte drīzāk ir atgriezusies pēdējos desmit gados.
Tev ir pilnīga taisnība. Deviņdesmitajos gados likās, ka ir beigas – neviens negribēja dzirdēt heavy metal. Es atceros tos laikus ļoti labi, un esmu priecīgs, ka nu, pēc divdesmit gadiem, tas viss atgriežas.
Bet kā tev šķiet, kādi tam bija iemesli? Astoņdesmitajos gados bija par daudz grupu un tās bija visiem apnikušas - līdzīgi kā septiņdesmitajos visiem apnika pārgudrs hārdroks un sākās pankroka ēra?
Mūzika met lokus, un viss vecais reiz atgriežas. Otrs iemesls ir tas, ka tā saucamais smagais roks kļuva pārāk popsīgs, pārāk bondžovīgs, glamūrīgs – visu noteica mūziķu izskats un videoklipi, mūzika aizgāja otrā plānā un visu diktēja mārketinga mašīna.
Vairākas heavy metal grupas deviņdesmitajos, mēģinot sekot līdzi modei, sāka izmantot elektroniku. Vai arī tev tolaik bija kāda interese par šīm lietām?
Nē, nē, nē! Mēs nekad to neesam nopietni darījuši. Intereses pēc drusku paeksperimentējām un ļoti ātri sapratām, ka tas, ko spējam paveikt paši, būtībā kļūst lieks, un viss notiek pats no sevis. Ātri atmetām to visu sintētiku malā.
Tomēr tādu elektronisko grupu kā The Prodigy un The Chemical Brothers mūzika ir būvēta pēc rokmūzikas principiem un patiesībā ir elektroniskais rokenrols.
Jā, iespējams. Neesmu iedziļinājies. Galīgi neinteresē!
Jums ir jauns dziedātājs. Kā atradāt viņu?
Accept bija ilgs, ilgs pārtraukums un, kad pēc atkalapvienošanās koncertiem ar Udo viņš vairs negribēja turpināt, apgalvojot, ka kopā sacerēt jaunas dziesmas ir neiespējami, jo tas viņam nav interesanti, mēs nolēmām meklēt jaunu dziedātāju, jo mums kā grupai gribējās spēlēt. Kādu dienu satikām Marku Tornilo nevis kā grupas dziedātāja kandidātu, bet vienkārši, lai padžemotu paši savam priekam. Mums tas tā iepatikās, ka nu jau trīs gadus viņš ir Accept dziedātājs. Viss notika dabiski un spontāni. Viņš, protams, nav Udo un nemaz nemēģina tāds būt, bet mēs jau jūtamies ar viņu tā saraduši, ka esam gatavi turpināt. Marks piedalās arī dziesmu rakstīšanas procesā – viņš sacer visus tekstus.
Vai zini, ka Rīgā uzstāsieties Lāčplēša dienā? Viņš ir latviešu tautas nacionālais varonis, kurš sensenos laikos cīnījās pret vācu iebrucējiem.
Hahahahaha! Nu tad tagad šajā koncertā vienosimies kopīgā cīņā par to, lai vienīgie ieroči, kas paliktu uz zemes, būtu ģitāras, cilvēki kārtīgi varētu izplosīties koncertos, un viņiem vairs nepietiktu spēka ne mazākajai agresijai.