Nostaļģija uz mūzikas tilta. Rudens kamermūzikas festivāla atklāšanas koncerts

Un to, cik dvēseles bagāta ir cilvēku mūzikas pasaule globālajā - pārlaiku un pārrobežu mērogā. To apliecināja mūsu pasaulslavenā vijolnieka Gidona Krēmera un viņa kamerorķestra "Kremerata Baltica", jaunā pianista Andreja Osokina un diriģenta Aināra Rubiķa piedalīšanās vienā konceptuāli mērķtiecīgā programmā, kurā skanēja gan Johans Sebastiana koncerts (klavierēm, stīginstrumentiem un basso continuo), gan viņa mūzikas intonāciju pārtvērums mūsdienu komponistu Gijas Kančeli un Jevgeņija Šarlata skaņdarbos. Savukārt otrajā daļā – jaunā latviešu komponista Kristapa Pētersona veltījums leģendārajam Latvijas šahistam, pasaules čempionam Mihailam Tālam un II Pasaules kara beigās radītās Riharda Štrausa "Metamorfozes", kas spēja līdz asarām saviļņot pat pašus šī skaņdarba izpildītājus, kopā ar mūžībā sen jau dusošo autoru atkal no jauna apraudot vecās Eiropas aizejošās kultūras drupas.Bahs un nostaļģiskas, neatvairāmas skumjas, pateicoties Kančeli un R. Štrausa īpašajai mūzikas pasaulei un tās atklāsmei kremeratiešu redzējumā, bija šī koncerta vadmotīvs. Taču tas ne mazākajā mērā nenozīmēja depresiju. Vispirms par Kančeli, kura apjomā nelielais, romantiski izjustais opuss "Bridges to Bach" Gidona Krēmera un "Kremerata Baltica" izpildījumā, līdzās A. Rubiķa vadītajam, emocionāli spriegajam Štrausa metamorfožu izpildījumam, man izrādījās pats galvenais visa vakara guvums. Tik smalki, jūtīgi, saudzības un pietātes pilni ir Kančeli pieskārieni Baha mūzikai, kas pazīstamās Labi temperētā klavesīna un Invenciju intonācijas saver romantiskā kaleidoskopā. Viss, ko esam paraduši uzskatīt par Baha polifonijas matemātisku abstrakciju, te vērties personisks un izskan dziļi cilvēciskajā intīmas, ārkārtīgi skaistas, svētlaimīgi skumjas kamermūzikas mērogā – kā vecmodīga, poētiska mīlestības vēstule, kādas šodienas mīlētāji, diemžēl, vairs neraksta... Un vai šodien ir daudz komponistu, kuri mūzikai kalpo tik sirdsšķīsti un ar tādu pazemību, kā to dara Gija Kančeli, kurš skaņdarba anotācijā atzīstas, ka par savu veikumu jūtas neērti Baha priekšā? Un tieši šajā ziņā skaņdarba un starptautiskā projekta "Instrumentācijas māksla" rosinātājs Gidons Krēmers ir īstais šīs mūzikas izpildītājs. Ne tikai tāpēc, ka Baham veltītu dažādu zemju komponistu skaņdarbu cikls bija viņa ideja, bet, pirmkārt, savas vijoles saviļņojošā, gaisīgā, mīlestības piestrāvotā skanējuma dēļ. Tas jo īpaši izcēlās saspēlē ar talantīgo sitaminstrumentālistu Aleksandru Puškarjovu, kurš savā dziļākajā būtībā ir "vijolnieks, uz marimbas, ksilofona un citiem melodiskajiem sitaminstrumentiem. Par laimi, Gijas Kančeli mūzika šeit priekšā vēl Gijas Kančeli 75. jubilejai veltītais autorkoncerts, kas ļoti zīmīgi iekrīt tieši starptautiskajā mūzikas dienā.Var tikai apbrīnot Krēmera prasmi vienā koncertā vienoti savietot tik ļoti dažādas, šķietami nesavienojamas pasaules. Tiesa gan, uzreiz pēc Kančeli nostaļģiskās, dziļi intravertās meditācijas par Baha tēmām, bija pagrūti klausīties ASV dzīvojošā jaunās paaudzes krievu komponista Jevgeņija Šarlata enerģisko "Capriccio apres Bach" – četru "Kremeratas" vijolnieku Džeralda Bidvas, Evas Binderes, Andreja Goļikova un Rūtas Lipinaitītes, orķestra un partitūras meistara azartisko virtuozitātes demonstrējumu. Šis izteikti ekstravertais, spožais skaņdarbs daudz labāk iederētos koncerta sākumā - kā enerģijas akumulētājs, mūziķu un publikas uzmundrinātājs. Turklāt orķestris, solisti un diriģents pirmatskaņojumā tik sūri un saspringti strādāja, ka darba un atbildības smagums liedza izbaudīt skaņdarbu ar spēles fenomena rotaļīgo, artistisko vieglumu.Pirmatskaņojumu kamermūzikas festivāla atklāšanas koncertā piedzīvoja arī Kristapa Pētersona programmatiskais, šaha lielmeistaram Mihailam Tālam veltītais skaņdarbs "Šahs", kuram pēc atskaņojuma "Kremerata Baltica" vasaras festivālā Siguldā un Rīgā, nu tapusi otra daļa. K. Pētersons ir mūziķis, kura jaunradē patlaban vispirms aizrauj ideja – mūzikas iedvesmas avoti un ap to vērptie literārie stāsti. sižeti vai rēbusi. Tieši šai viņa skaņdarbu grupai, manuprāt, pieder arī "Šahs" - līdz ar komponista paša ekskursiem Tāla spēles stilā, kurā šaha ģēnijs nebijās upurēt vadošas figūras. Tikmēr fonā kontrabasu nemitīgi (ostinato) atkārtotās, sinkopētās "walking bass'' figūras, kuras nāk no džeza pasaules, domās lika sajust kanēļa garšu un smaržu, ar kuru komponistam šāda tipa figūras asociējušās vispirms. (Sākotnēji šāda veida figūras bija skaņdarba "Kanēlis" mugurkauls paša komponista – kontrabasista izpildījumā.) Kas gan šaham varētu būt kopīgs ar kanēli? Tā vai citādi, tiem abiem – gan šaham, gan kanēlim - ir savs īpašais noslēpums.Pirmoreiz spēlējot kopā ar "Kremerata Baltica" un, turklāt, vēl pašam (bez diriģenta) koordinējot ansambļa kopskaņu, ļoti pārliecinoša bija jaunā pianista Andreja Osokina interpretācija, kurā viņš, spēlēdams mūsdienu koncertflīģeli, mērķtiecīgi tuvojās J.S. Baha laika taustiņinstrumentu tembrālajam skanējumam un artikulācijai. Īpašas atzīmēšanas vērts bija tas, ka Baha koncertu viņš atskaņoja gandrīz vispār neizmantojot klavieru pedāli. (Ko, savukārt, gaumīgi lietoja, koncerta piedevā nesteidzīgi šķetinot fa minora Korāļu prelūdijas kontrapunktu plūstošās, neatkarīgās līnijas.)