Uzdāviniet Patrikam kokli – un viņš jums būs pateicīgs līdz mūža beigām. Kokle māksliniekam noteikti patiks. Pēc ceļojumiem uz Krieviju mūziķis ir iemīlējis gusļus un balalaiku. Viņš spēlē klavieres, ērģeles, klavesīnu, termenvoksu, klarneti, akordeonu, vijoli, altu, arfu, ukuleli, Apalaču cimbalas... Daļu no šā arsenāla redzēsim un dzirdēsim Londonas zvaigznes Patrika Vulfa koncertā Palladium Rīga (zālē būs sēdvietas). Viņš ir salaulājis elektronisko popmūziku un folkloru, disko un rokoko. Homoerotiskas romantikas bruņinieks Patriks Vulfs vasarā svinēs 30 gadu jubileju, savukārt šī turneja veltīta viņa profesionālās karjeras desmitgadei. Patriks godam pārstāv cēlsirdīgu angļu estrādi, erotisku un manierīgu. Kritušā eņģeļa balsī viņš dzied līksmes un tvīksmes pilnas ārijas. Iedvesmas avoti ir tie vislabākie: Morisejs, Roxy Music un Braiens Ferijs, Deivids Bovijs, Marks Almonds un Pet Shop Boys. Var vilkt paralēles arī ar Rūfusa Veinraita un Antony and the Johnsons tikpat mākslinieciski orientēto daiļradi.
Es tevi pazīstu, tu man patīc
Par Patriku Vulfu fano fotogrāfe Nena Goldina. Viņa dziesmās skan rokenrola leģendas Marianas Feitfulas un aktrises Tildas Svintones balss. Ierakstu studijā viņam palīdzējuši elektroniskās mūzikas meistari Metjū Herberts un Aleks Empairs, kā arī Groove Armada dalībnieks Toms Findlejs. Patriks ir iesildījis Arcade Fire koncertus un uzstājies kopā ar Petiju Smitu. "Petija! Viņa ir sieviete, kura pagriež dzīvi kājām gaisā. Es nepārspīlēju," apgalvo Patriks. "Mēs iepazināmies pirms kāda festivāla Velsā, Petija man piezvanīja un piedāvāja uzstāties kopā – viņa gribēja, lai es spēlēju altu. Tas bija vērienīgi, un man šķiet, ka es godīgi esmu pelnījis muzicēt ar viņu kopā. Tā nu tas ir: vispirms tu ilgus gadus strādā, iekaro auditoriju, un tev negadās bieži dzirdēt siltus vārdus no kolēģiem. Tad tu satiec tādu personību kā Petija Smita, un pēkšņi viņa tev saka: es tevi pazīstu, tu man patīc."
Patriks ir ražīgs autors: desmit gados viņš ir izdevis sešus albumus. "Es vēlos dokumentēt savu dzīvi dziesmās un albumos. Neko citu es negribu un neprotu darīt. Ja Dievs man dos ilgu mūžu, man būs apjomīga diskogrāfija. Man patīk rakstniecība, var teikt, ka es esmu filologs. Pētniecība ir mana darba sastāvdaļa. Londonā man patīk apmeklēt ezoteriskas un okultas literatūras veikalus, mani interesē pasaules tautu folklora un enciklopēdiski pētījumi par vilkaču lomu Rietumu kultūrā. Es lasu mītu enciklopēdijas un grāmatas par čigānu māņticību."
Tā nogurt var tikai no svētkiem
Mūziķis ir apsēsts ar vilkiem un vilkačiem – tieši tāpēc viņš jau sen ir nomainījis savu īsto uzvārdu Epss uz Vulfs. Tieši tāpēc viņa debijas albumam tika dots nosaukums Lycanthropy (likantropija ir šizofrēnijas slimnieka murgi par pārvēršanos vilkā), savukārt piektajam albumam – Lupercalia. Luperkāliji ir Valentīndienas priekštecis, svētki Senajā Romā 13.–15. februārī par godu dievam Luperkam (viens no Fauna vārdiem) – druvu, ganāmpulku aizbildnim, kurš dod auglību un svētību. Šajos svētkos cilvēki trakoja, skrēja kaili pa ielām, piesedzoties ar dzīvnieku ādām, lai atbaidītu ļaunos garus un atbrīvotu, attīrītu pilsētu. Turklāt šajā rituālā tika godināta vilcene Lupa, kura bija uzaudzinājusi Romas dibinātājus Romulu un Remu.
Iepazīšanos ar Patrika Vulfa darbu vislabāk ir sākt ar albumu Lupercalia (2011), grandiozu popmūzikas ierakstu, kura tēma ir svētki, dzīves un mīlestības svinēšana, jo estrādes uzdevums ir dāvināt klausītājiem prieka sajūtu. "Es vispār cenšos būt optimists, kamēr pārējie skumst. Ko tad mēs visaugstāk novērtējam citos cilvēkos? Veselu garu," uzsver Patriks. "Ierakstot disku Lupercalia, es centos radīt mūsdienīgu albumu The Beach Boys līdera un dziesmu autora Braiena Vilsona gaumē – tā, lai tas skanētu pacilājoši kā baznīcas himna, tajā pašā laikā – lai pie šīs mūzikas varētu izdejoties klubā."
Jauno prinču augšāmcelšanās
Nopietna mūzika Patriku ir fascinējusi kopš agras bērnības. Viņš nolēma kļūt par vijolnieku sešu gadu vecumā, kad vienu dienu viņu satrieca radio ēterā dzirdētais vijoles solo Rahmaņinova skaņdarbā: "Tas bija tik dievišķīgs, ka manās mazajās smadzenītēs uzreiz radās ideja – tas ir tas, ko es vēlos darīt." Vecāki viņu sūtīja uz klavieru stundām, par kurām Patriks nebija sajūsmā: "Spēlēt klavieres ir tāpat, kā spēlēt kalkulatoru." Viņa sapņiem par vijolnieka karjeru nebija lemts piepildīties – ansamblī viņš vienmēr spēlēja otro vijoli. "Otrās vijoles labi spēlē harmonijas, taču mans mērķis bija uzstāties solo," viņš atceras. Vienpadsmit gadu vecumā viņš pieņēma lēmumu kļūt par popzvaigzni. Zēnu skolā Londonā par Patriku un viņa ekscentrisko izskatu vardarbīgi ņirgājās, viņš atsvešinājās no vienaudžiem un sāka rakstīt dziesmas. "Es negribēju spēlēt ģitāru un dziedāt – to darīja visi, tāpēc es komponēju, spēlējot arfu," viņš piebilst.
Sešpadsmit gadu vecumā Patriks pameta skolu un aizgāja no vecāku mājas. Viņš atrada minibusiņu ar vadītāju, paņēma līdzi datoru Atari, ērģeles Bontempi un čemodānu ar apģērbiem. Arfu dabūt iekšā busiņā neizdevās. Ceļojumu sāga un trauksmainā jaunības pieredze tika iemūžināta Patrika debijas albumā Lycanthropy (2003). "Es biju šokā, ka toreiz cilvēki nevarēja saprast, ka es esmu jaunā Madonna," viņš tagad smejas. Madonna, protams, nekad nav dziedājusi elēģiskas pasakas par jauno prinču izvarošanu, sakropļošanu un augšāmcelšanos, kā arī par pedofiliju un dzimuma disforiju. Sava otrā albuma Wind in the Wires (2005) dziesmas Patriks komponēja pludmales mājiņā Kornvolā: tie ir stāsti par emocionālām viesuļvētrām un saniknotu jūru. Trešajā albumā The Magic Position (2007) Patrika fantāzijas tika ietērptas 50. gadu mīlas mūzikla formā. "Šādos mūziklos ir brīdis, kad divi cilvēki pirmo reizi ieskatās viens otram acīs, sāk skanēt pūtēju orķestris un apkārt lido laimes putni. Tāda bija mana mīlestības izjūta," atzīst Patriks.
Paldies Edvardam Munkam
Angļu mūzikā Patriku visvairāk interesē folkloras tradīciju pārstāvji un mākslinieki, kuri prot sacerēt labas dziesmas, piemēram, Florence + The Machine un Lora Mārlinga. "Es dzīvoju savā gliemežvākā un nevienu īsti nezinu, tomēr, ja kāds vispār spēj iemiesot Lielbritānijas garu, tā ir Pollija Džīna Hārvija. Klausīties viņu ir absolūti nepieciešami, jo viņa ir mūsu Džonija Mičela, viņa ir mūsu Bobs Dilans. Nē, viņa ir kas vairāk. Viņa ir mūsu kalns, viņa ir mūsu upe," uzskata Patriks.
Viņa jaunā turneja veltīta albumam Sundark and Riverlight (2012), kurā ir apkopotas iepriekšējo disku dziesmas akustiskā skanējumā. Patriks skaidro, ka tā nav hitu izlase, bet muzikāla biogrāfija. «Tas ir pašportrets, kas uzgleznots, izmantojot pagātnes elementus. Man ir alerģija pret to, kas pašlaik notiek mūzikā, un es gaidu, kad parādīsies kaut kas, par ko es varēšu priecāties. Šābrīža popmūzika ir jautra, taču tai ir viena funkcija: šo melodiju pavadījumā var dejot, lai sadedzinātu kalorijas, un nekas vairāk. Es varu klausīties Nikiju Mināžu, tikai lai zaudētu svaru. Tāpēc man gribējās radīt kaut ko tīru, dabisku, patiesu un atkailinātu. Albums Sundark and Riverlight ir mana reakcija uz to, kas notiek popkultūrā. Es pārliecinājos, ka esmu uz pareizā ceļā pēc tam, kad apmeklēju Edvarda Munka retrospekciju muzejā Tate Modern Londonā: vienā no telpām tika izstādītas vienas gleznas daudzās versijas, kuras Munks radīja 60 gadu laikā. Tinte, ogle, akvareļa krāsas, eļļas krāsas... Mana māte ir gleznotāja, un viņa man paskaidroja, ka māksliniekam rodas ideja un viņš to mēdz īstenot dažādos veidos, katru reizi kā citu stāstu. Es negribu sevi salīdzināt ar Munku, taču savā laikā viņš cītīgi strādāja un bieži tika atraidīts. Mani iedvesmo cilvēki, kuri turpina darīt neatkarīgi no tā, ko citi par viņiem saka un domā.»
Iedvesma būt drosmīgākiem
Patriks ir ieguvis kulta statusu Austrumeiropā, viņu dievina Polijā un Krievijā. Šī mīlestība ir abpusēja. "Dodoties uz šīm valstīm, es saprotu, ka lietas, kuras vairs nav tik aktuālas Lielbritānijā un citur Rietumos, tur ir ļoti svarīgas cilvēktiesību un vienlīdzības politikas nostiprināšanā. 60. gadu revolūcija, panku kustība, rokenrols, 80. gadu sākums un Madonnas Like a Virgin – Rietumi to visu ir piedzīvojuši, taču Austrumeiropa savā ziņā no tā bija norobežota. Tieši tāpēc, manuprāt, gan Polijā, gan Krievijā cilvēkiem joprojām ir svarīgi sajust šo dumpiniecisko pieredzi mūzikā, un manas dziesmas ar spēcīgo vēstījumu – tādas kā Hard Times un The Libertine – daudz ko nozīmē jaunajiem klausītājiem šā reģiona valstīs. Kad es tur uzstājos, es zinu, ka skatītājiem ir nepieciešami redzēt uz skatuves mūziķi, kurš neslēpj, ka ir gejs, un nebaidās būt arestēts vai sodīts. Viņiem ir nepieciešama iedvesma būt drosmīgākiem. Es pats nebiju 60. un 70. gadu situācijas liecinieks Anglijā un Amerikā, taču es dzīvoju tagad, un tas ir aizraujoši, jo vēl pavisam nesen man pašam likās, ka es galīgi neiederos mūzikas industrijā, kura ir kļuvusi tik vienmuļa, komerciāla un konservatīva," stāsta Patriks Vulfs.
Patriks Vulfs
Koncertzālē Palladium Rīga 23.II plkst. 20
Biļetes Biļešu servisa tīklā Ls 22–25
www.patrickwolf.com