Plašu cienītāju komūna ar nosaukumu Vinila mānija sociālajā tīklā Facebook jau pulcē pamatīgu skaitu dažādu paaudžu cilvēku, kas ar platēm mainās, dalās iespaidos un viedokļos par nupat iegādāto vai vakara noskaņai no kolekcijas izraudzīto albumu, diskutē par to, kādi atskaņotāji un adatas labākas un kur tās iegādājamas. Viss šis bums, protams, ir modes lieta, tomēr dažs no platēm, jo īpaši aiz Lielā okeāna, nav atteicies pat deviņdesmitajos gados, kad mūsu pusē šķita, ka kompaktdiska priekšrocības un ērtums vinila plati noraks uz visiem laikiem. Daži veco vinila ēru piedzīvojušie tagad kož pirkstos par to, ka deviņdesmitajos gados savas iepriekš vāktās kolekcijas kādam atdevuši vai pat izmetuši ārā.
Tagad, kad vairākums cilvēku mūziku klausās savos datoros, MP3 pleijeros un telefonos, daļai tomēr niez pirksti to mantu aptaustīt. Līdzīgi kā nereti gribas apģērba gabalu pirms iegādāšanās apčamdīt veikalā nevis pirkt internetā, arī turēt rokās mūzikas izdevumu taustāmā formātā ir lielāka bauda nekā ar datora peli uzklikšķināt uz lejuplādētu skaņu failu mapes un klausīties mūziku no austiņām vai mazām plastmasas tumbiņām. Kompaktdisku vairākums vairs neuztver nopietni – tik un tā to var ērtības labad pārdzīt un pēc tam klausīties datorā, to sākotnēji izslavētais izturīgums arī ir izrādījies tikai reklāmas triks, jo tie bojājas ne mazāk kā plates, turklāt vāciņa dizains 12 x 13 centimetru izmērā nepārliecina. Ar vinilu viss ir daudz nopietnāk – tā 31 x 31 cm vāku kaut liec pie sienas vai pat ierāmē, bet pašu plati saudzīgi izņem no vāciņa un konverta, turot ar abām plaukstām aiz malām un cenšoties nepieskarties glancētajai virsmai ar speķaino pirkstu galiem, lai neapķēzītu, kas skanējumu neietekmē, bet skatu gan bojā, uzliec to uz atskaņotāja, notīri putekļus, nospied pogu, lai ripa sāk griezties, saudzīgi notēmē adatu uz plates sākuma un uzliec to. Kad telpu piepilda mūzika, šķiet grēcīgi iet uz virtuvi vai blakus istabu piekopt mājas soli – plate, kas ar katru spēlēšanas reizi tāpat kā kinofilmas ruļļi fiziski nolietojas, ir pelnījusi, lai tās saimnieks atlaistos dīvānā iepretī skandām un uzmanīgi klausītos vai laistos dejā. Un skaņa nudien platēm ir mīkstāka un ausij tīkamāka.
Pavasarī labu apmeklējumu piedzīvoja pirmā Vinila diena, kas notika Cēsu kafejnīcas Rīga vasaras terasē Zaļa zāle, un sestdien, 13. septembrī tāda notiks Rīgā, Jersikas ielas 21. nama pagalmā. Visas dienas garumā no plkst. 11 notiks skaņuplašu tirdziņš, kurā piedalīsies pašmāju kolekcionāri, tirgotāji un vinila entuziasti, piedāvājot vai iegādājoties dažādu žanru un vecumu skaņuplates, atskaņotājus un citus ar vinilu saistītus aksesuārus.
Paredzētas trīs izglītojoša rakstura tikšanās jeb lekcijas. Savā pieredzē un zināšanās dalīsies lielākās šellaka (vinila priekštecis) plašu, Bellacords Electro izdevniecības ierakstu kolekcijas īpašnieks, Skaņuplašu vēstures muzeja izveidotājs Atis Gunivaldis Bērtiņš, kurš raksta grāmatu par skaņuplašu vēsturi Latvijā. Otrs lektors būs mūzikas pētnieks, rakstnieks un melomāns Klāss Vāvere, kurš sarakstījis grāmatu 101 mūzikas albums vērtīgai kolekcijai un grāmatas par Pink Floyd, The Beatles, Led Zeppelin sērijā Roka faili, tulkojis Ērika Kleptona autobiogrāfiju, veidojis izlašu sēriju Šūpūļdziesmas un rakstījis informatīvos tekstus vairāku izdevniecības Melodija skaņuplašu apvākiem. Par tehniskām lietām stāstīs akustisko sistēmu speciālists Juris Priedītis.
Par godu sava pirmā EP vinila iznākšanai pasākumu plkst. 20 noslēgs grupas Rīgas Modes uzstāšanās. Ieraksts tiks izdots ierobežotā 300 plašu tirāžā un Jersikas ielas Vinila dienā būs pirmā iespēja to iegādāties. Rīgas Modes nebūt nav vienīgā latviešu grupa, kas pēdējā laikā savus ierakstus izdevusi vinilā – pa trīs platēm izdevušas grupas Tesa, Inokentijs Mārpls un Skyforger, soloalbumu Čūska platē iespiedis Ingus Baušķenieks, savu albumu Bads – elektroniskās mūzikas projekts Oyarss, mazo singla platīti Blanka, augstāk – grupas Satellites LV u.c.