Augusta pirmajā nedēļas nogalē festivālu Latvijā bija ka biezs, sākot ar Liepājā notiekošo Summer Sound un beidzot ar arvien augošo Bauska Taste, taču alternatīva skanējuma tīkotāji devās Līgatnes virzienā, kur Ratniekos šogad nu jau trīspadsmito reizi notika mūzikas un mākslas festivāls Laba daba. Kopumā Labā dabā viss, kā ierasts, – ir vietējie alternatīvās mūzikas stūrakmeņi un jaunās asinis, ārzemju izpildītāji, kuri citādi, visticamāk, netiktu sadzirdēti (vismaz uz koncertskatuves ne; par iespēju tos dzirdēt radioviļņos nenogurstoši rūpējas Radio NABA), un raibum raibs citu aktivitāšu piedāvājums gan pašiem mazākajiem, gan ikvienam citam.
Kalifornija Ratniekos
Festivāla lielākās jeb Lāča skatuves atklāšanas gods šogad tika alternatīvā/indīroka grupai Purple Negative, kas plašākai publikai atmiņā, visticamāk, palikusi no Placebo iesildīšanas Siguldā. Līdz šim dzirdēt grupu dzīvajā man personīgi gan nebija sanācis, taču prieks, ka Labā dabā to beidzot izdevās mainīt, – Purple Negative uz skatuves izklausījās pārliecinoši. Nedaudz žēl, ka grupa neuzstājās mazliet vēlāk, kad līdz skatuvei būtu sanākuši plašāki cilvēku pūļi un iestājusies krēsla, taču, no otras puses, nelielais klausītāju skaits ļāva nodibināt vēl intīmāku savstarpējo saikni.
Uz Eža skatuves festivāla pirmās dienas pievakarē uzstājās Vācijas grupa Brass Riot, ļaujot gremdēties dinamiskās saksofonu un bungu skaņās, starp dziesmām izskanēja arī pa kādam interesantam stāstam, savukārt pēc koncerta turpat no skatuves mūziķi nepastarpināti pārdeva pašu radīto apģērbu un plakātus, kā arī aizvadīja sirsnīgas sarunas ar ieinteresētākajiem klausītājiem. Pēc tam kad uz Lāča skatuves jaunā viļņa šlāgeri bija atrādījuši Čipsis un Dullais (šoreiz – kopā ar Big Bang), par vakara naglu parūpējās Rīgas modes: grupa nospēlēja lielisku popmūzikas koncertu ar rokenrola piesitienu. Koncerts bija gaumīgs kokteilis ar nerimstošu harismu, kas staroja no ikviena grupas dalībnieka, nepiespiestu gaisotni, šampanieti, saldi smaržojošām cigaretēm, pūlī iemestām bungu vālītēm, kā arī perfektu mūziku. Klātesošie pirmie varēja noklausīties grupas jaunāko singlu Kalifornija – ja tas vēl nav dzirdēts, noteikti ir vērts iegriezties Spotify, YouTube vai jebkurā citā kanālā, lai to noklausītos, kamēr vēl nav beigusies vasara.
Uz pavisam nelielās Radio NABA skatuves neilgi pirms pusnakts uzstājās Vultura – salīdzinoši jauns vārds Latvijas elektroniskās mūzikas lauciņā, taču viņas talantu novērtējuši arī eksperti: šī gada balvas Zelta mikrofons pasniegšanas ceremonijā Vultura tika pie statuetes gan kā gada debitante, gan kā labākā elektroniskās vai deju mūzikas albuma radītāja. Vulturas koncerts nelika vilties – to caurstrāvoja nepastarpināta enerģija, kas spēcīgi uzliesmoja arī pūlī.
Dziesmas un stāsti
Viens no pirmajiem festivāla otrajā dienā uz skatuves kāpa Imants Daksis, kura priekšnesumā dziesmas un stāsti par un ap tām organiski savijās vienkopus. Savu uzstāšanos viņš noslēdza ar ekspresiju un jaudu, kuras reizēm festivāla otrās dienas sākumā pietrūkst. Par enerģijas trūkumu sūdzēties nevarēja arī apvienības Māra Dagne koncerta apmeklētāji. Šī blice šogad plūkusi uzvaras laurus Radio NABA un Latvijas Universitātes Studentu padomes rīkotajā studentu grupu un izpildītāju konkursā Hadrons. Uzreiz pēc tam pie skatuves sanākušos savā varā pārņēma Pienvedēja piedzīvojumi. Jau pievakarē Bēdu brāļi kārtējo reizi pierādīja, kā koncertā ir jāskan rokam – skaļi, jaudīgi un bez nekā lieka. Diezin vai grupas daiļradi kodolīgi var raksturot precīzāk nekā Uldis Rudaks raidījuma Zibens pa dibenu aprakstā par Bēdu brāļu albumu Duende: "Organiska ģitāras, basa un bungu saspēle un teksti – reizē ne par ko un par pašām svarīgākajām lietām, bez kurām mēs vispār nespētu eksistēt."
Par neatņemamu Labas dabas programmas sastāvdaļu kļuvusī grupa Oranžās brīvdienas atkal izdarīja to, ko visi no šīs turbofolka apvienības gaida, – radīja eksplozīvu priekšnesumu, kurā īpaša loma ir spēcīgajai pūšamo instrumentu sekcijai, kas neatstāj vienaldzīgu un ļauj no sirds izkustēties, it īpaši – skatuves priekšplānā. Par festivāla ekstravagantāko uzstāšanos šogad parūpējās no Norvēģijas atbraukušais divu brāļu projekts Sturle Dagsland, kura darbības uz (un pie) skatuves aprakstīt vārdos ir visai sarežģīti – tas noteikti ir jāpiedzīvo klātienē. Tas ir kā sirreāls ceļojums nezināmajā, kas katru reizi aizved citā virzienā. Maģiska pieredze!
Uz Labas dabas lielākās skatuves festivālu noslēgt bija plānots divām grupām, kuru aizsākumi meklējami vēl tad, kad nebiju dzimis, – Jumpravai un Dzelzs vilkam. Diemžēl uzstājās tikai viena no tām – Jumprava –, un tas, šķiet, bija viskuplāk apmeklētais šī gada festivāla koncerts. Dzelzs vilka koncerti gan Labā dabā, gan Summer Sound tika atcelti, jo veselības likstas bija piemeklējušas grupas buņģieri Mārci Judzi, taču, par laimi, kā soctīklos vēsta pats Mārcis un grupa, ar viņu viss ir kārtībā. Dzelzs vilka vietā uz skatuves kāpa grupas sintezatoru pārvaldnieks Kaspars Tobis ar savu projektu 7 Synths, vēl pēc pusnakts uz Radio NABA skatuves bija dzirdama viena no patlaban skaļākajām Latvijas pankroka grupām (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) ŠŅK.
Videi draudzīgi
Lielai daļai festivālu par 99 procentiem ir pieliekama birka "mūzikas festivāls", taču Laba daba šajā aspektā patīkami izceļas, klātesošajiem piedāvājot tik daudz papildu aktivitāšu, ka, pat laižot gar ausi visus koncertus, garlaicīgi noteikti nebūtu. Lai kurp festivāla teritorijā spertu soli, tajā bija sastopamas dažādas aktivitātes, sākot ar minizoo un krūšu atliešanu un beidzot ar dejas performancēm un stand-up izrādēm. Atzinīgi vārdi festivālam ir jāizteic par videi un cilvēkiem draudzīgiem risinājumiem, piemēram, depozīta glāzēm, lai festivāla teritorija nepārvērstos par atkritumu poligonu, kā arī sociālo tēmu cilāšanu.
Pieļauju, ka neesmu vienīgais, kurš uz Labu dabu ir gatavs doties, arī neiepazīstot festivāla programmu un nezinot, kas tajā uzstāsies, – jau kopš festivāla pirmsākumiem šķiet, ka galvenais uzsvars Labā dabā tiek likts uz kopējo atmosfēru un noskaņu, nevis skaļiem izpildītāju vārdiem un mārketinga kampaņām. Tomēr pēdējos gados nepamet sajūta, ka festivāls sašaurinās, un ne tajā labākajā nozīmē. Jau pērn rakstīju, ka festivāla programma – vismaz muzikāli – šķita pliekanāka, taču šogad tas bija jūtams vēl izteiktāk, jo vairs nebija atsevišķas Ej apskrieties skatuves un ar nelieliem izņēmumiem arī muzikālais piedāvājums kopumā likās piejaucētāks.
Visai savāds šķita Kraukļa ligzdas (viena no skatuvēm) novietojums – tā atradās tieši blakus mūziķu un mediju teritorijai. Dīdžeju rībinātie basi burtiski lika trīcēt vien dažus vai daždesmit metru attālajiem auto, no kuriem vairāki nākamajās dienās bija bez jebkādām dzīvības pazīmēm (paldies cilvēkam, kurš svētdienas rītā vairākiem automašīnu īpašniekiem palīdzēja ar akumulatoru "piepīpēšanu"), bet no skatuves plūstošā mūzika bija skaidri dzirdama arī vairāk nekā kilometru attālajā apmeklētāju stāvvietā. Lieki piebilst, ka darbaspējas un nākamā rīta noskaņojumu tas neuzlaboja.
Lai nu kā, Laba daba joprojām ir viens no īpašākajiem Latvijas mūzikas un mākslas festivāliem, kam atrast alternatīvu varētu būt visai sarežģīti, un to arī nevajag darīt, taču organizatoriem novēlu doties – vai atgriezties – nedaudz eksperimentālākos un skanējuma ziņā daudzpusīgākos biezokņos.