Drāma mēnessgaismā. Izrādes 12. diena recenzija

Uz scenogrāfes Ievas Kauliņas iekārtotās telpas sienas ik pa brīdim uzaust milzīgs mēness, un drīzāk jūtamas divpadsmitā gada noskaņas. Apokalipse.Lugu momentuzņēmumiIzrādi veido četru dramatisko darbu jeb «aptumsumu» virkne - Jāņa Baloža Eleja - Amerika, Laura Gundara 12. diena, Ansela Kaugera London - Rīga un Ivo Brieža Bedre. Patiesībā tās ir ne vairāk kā skices, no kurām režisors mēģinājis izveidot izrādi ar muzikālās partitūras un mēness projekcijas palīdzību. Skatītajiem, iztēlojos, jāsajūt, ka varoņi epizodēs izdzīvo vienu pieredzi - sabrūk ierastie attiecību modeļi, ieskanas jaunas dzīves pirmās notis. Kaut gan - režisoram tā arī nav izdevies panākt, ka atsevišķie fragmenti sakustu vienā mākslas darbā. Pieļauju, traucē dramaturģijas atšķirīgās kvalitātes. Bet - šķiet, ka neiedvesmotā M. Gruzdova darba pamatā tomēr likta ne tik daudz mākslinieka izlolota doma, cik vēlme dot iespēju latviešu dramaturgiem sastapties ar skatuvi. Režisora interpreta aci nejūt, fokusā - teksts, tādējādi savdabīgajā literārajā meistardarbnīcā ieraugām lugu momentuzņēmumus.Divas skices izrādē aizrauj līdzi. Pirmais aptumsums. J. Baloža Eleja - Amerika. Valda Liepiņa Vilnis celtnieka kombinezonā rok bedri. Līdzās stāv Edgars - Alda Siliņa iemiesotais varoņa brālis ar attīstības traucējumiem. Edgars ir naktssargs - uzrauga lauksaimniecības tehniku Elejā. Šovakar abi nozaguši kombainu un tagad par nopelnīto naudu brauks uz Ameriku. Edgars izčīkst brālim ārkārtas šokolādīti, gražojas, ka labāk gribētu kļūt par pagastveci. Vilnis rok un klusē, atsaucoties uz brāļa monologu tikai vietās, kur tas kā nodrillēta plate ieķeras, uzmācīgi atkārtojoties iemācītās frāzēs, kas veido varoņa vienkāršās eksistences pamatu. Otrs aptumsums. A. Kaugera London - Rīga. Pāris lidostā skaidro attiecības. Laura Dzelzīša Saša brauc uz mātes bērēm. Skaļi un bravūrīgi nober savu uzvarētāja dzīves pozīciju. Ivara Auziņa Lulu mīņājas šurpu turpu, lai visbeidzot atklātu, ka grib bērnu. Savu, turklāt grib būt tēvs, nevis māte, par spīti tam, ka ir transseksuālis un, pēc partnera domām, nav piemērots vecāku lomai.Par spīti tam, ka abi dramaturgi izvēlējušies ļoti specifiskas vides, kas viegli pakļaujas pārspīlējumiem un klišejām, viņu zīmētie varoņi un situācijas smalki psiholoģiski izzīmētas slāni pēc slāņa. Jūtams, ka fantāzijas brīvība un grodums aizrauj aktierus, liekot smieties balsī un aizkustinot vienlaikus. Skaidrs, ka L. Dzelzīša Saša ir maita, bet I. Auziņa Lulū - smieklīgs uz neprāta robežas. Bet attiecības un problēmas, lai cik nestandarta, viņiem pa īstam. Vai J. Baloža brāļi, kuru noslēpumainajiem nakts darbiem cauri vijas tāda mīlestība un siltums. No aktieru četrotnes izcelt kādu grūti - tie ir uzmanīgi veidoti, smalki un neviennozīmīgi darbi, kuros, šķiet, uzzinām vairāk par dzīvi.Tādu cilvēku nemaz navCitāda sajūta pārņem, L. Gundara 12. dienu un I. Brieža Bedri skatoties. Emocionalitāti aizstāj didaktiski iekrāsots teksts, kurš dominē pār darbību. L. Gundarā dramaturgu šoreiz, šķiet, uzvarējis pedagogs - viņa 12. dienā, stāstā par divām draudzenēm, kas nolēmušas kolektīvi doties nāvē, pirms tā atnāk pati, šķiet, ērti nejūtas ne skices varones, ne aktrises Lidija Pupure un Olga Dreģe. Savukārt I. Briedis Ligitas Skujiņas un Kristapa Rasima izspēlēto ģimenes īso satikšanos laukos pie akas, kurā no pasaules patvēries ģimenes tēvs, uzsāk daudzsološi. Tad deklaratīvais, izskaidrojošais teksts varoņus apslāpē. Bet galvenais - paradoksālā kārtā nepamet sajūta, ka tādu cilvēku nemaz nav. Par spīti tam, ka biznesmeņus un dzīvi mīlošas vecmāmiņas mēs sastopam ievērojami biežāk nekā pretrunīgu sajūtu plosītus transseksuāļus. Iespējams, tā primāri ir režisora vaina, jo M. Gruzdovs ar dramatiskajiem fragmentiem strādājis vienādi, kaut acīmredzami - lai izceltu labāko, tiem nepieciešama atšķirīga pieeja. Varbūt, ka tad tā tiešām būtu bijusi izrāde par cilvēka dabu un jaunas dzīves sākumu. Šobrīd 12. diena - kā saka O. Dreģes varone - liecina: ja šito pārdzīvosim, divpadsmitajā dienā - balle.