Grāmatas No Zentas līdz Zentai recenzija. Sirdsmīļās Zentas vaļsirdīgās atklāsmes

Apgāds Zvaigzne ABC šogad būtiski paplašinājis lasītāja priekšstatus par to, kādas var būt grāmatas par teātri un aktieriem. Acīmredzot uzskatot, ka Lilijas Dzenes un viņas laikabiedru iedibinātā nopietno, analītisko aktieru portretu tradīcija ir novecojusi, Zvaigzne ABC piedāvā jaunus, gribas teikt, teju revolucionārus risinājumus.

Vispirms iznāca Lenvijas Sīles iespaidīgais sējums par Dailes teātra aktieru sesto studiju, kurā redzam aktierus, kuru lielais vairākums nav piepildījuši sevi uz skatuves un teātrī vairs nestrādā. Tagad iznākusi grāmata par Valmieras teātra režisora palīdzi – aktrisi Regīnu Devīti – pirmais gadījums, kad grāmatas rakstīšanas iemesls ir nevis darbs teātrī, bet gan TV seriālā (UgunsGrēks) nospēlēta loma. Skaidrs mārketinga plāns – cietie vāki, 270 lappušu, tātad solīds izdevums dāvināšanai (cena virs septiņiem latiem). Varam to ietīt glītā papīrā kopā ar krūzīti (arī ar Zentas attēlu, varot nopirkt Elvi veikalos) un palikt zem eglītes. Pagājušajā nedēļā tā bijusi otrā visvairāk pirktā grāmata Zvaigznes ABC veikalos, ziņo apgāds.

Loģiska izvēle

Pats fakts, ka par Regīnu Devīti sarakstīta grāmata, ar teātri saistītiem cilvēkiem var likties paradoksāls. Pirmais, kas ienāk prātā, ir garumgarais aktieru saraksts, kuri būtu pelnījuši nopietnas, analītiskas portretu grāmatas, – gan tie, par kuriem nav rakstīts vispār, gan tie, par kuriem ir rakstīts, bet neveiksmīgi, kā par Uldi Dumpi. Vienīgā
kritiķe, – kas izpelnījusies godu izteikties grāmatā, – Gundega Saulīte – godīgi atzīst, ka Regīnas vārds nav pirmais, kas ienāk prātā, runājot par Valmieras teātri. Nav tā, ka autore – žurnāliste, lata romānu rakstniece un Maxima veikalu reklāmas seja – Inga Jēruma – neapzinātos, cik slidens ir viņas uzdevums rakstīt par aktrisi, kura spēlējusi galvenokārt nelielas raksturlomas un popularitāti ieguvusi no mākslinieciskā viedokļa diskutablā seriālā. Tāpēc autore nedaudz liekulīgi uzsver, ka īstais grāmatas sarakstīšanas mērķis ir cits – teātru tehniskie darbinieki ir pelnījuši, lai arī viņus ceļ saulītē. Tomēr grāmatā par Regīnas Devītes darbu režisora palīga amatā ir rakstīts galvenokārt no kuriozu viedokļa, bet pārējie Valmieras teātra tehniskie darbinieki  minēti garāmskrienot. Inga Jēruma arī skaidri pasaka, ka viņai piedāvāts rakstīt par kādu no UgunsGrēka varoņiem un "es nešaubīdamās izvēlējos aktrisi Regīnu Devīti".

Padomāsim – kādas iespējas tad autorei vispār bija? Nedomāju vis, ka Ģirts Ķesteris, par kuru kā vērā ņemamu teātra aktieri grāmata nav uzrakstīta, piekristu, ka viņu pozicionē kā Leonu. Ilze Vazdika arī nez vai sapņo, ka par viņu rakstītu galvenokārt kā par Mildiņu. Protams, var jau mest kaunu pie malas un "uzbliezt" ironisku bestselleru Leona sievietes, jo viņas mainās ik sezonu. Kāds asprātis tviterī bija izmetis jociņu – labāk lai Leons prec Zentu, jo viņa ir mūžīga. Bingo! Viņa tiešām seriālā ir ilgi, daudziem patīk, jo ir amizanta, un aktrises pamatdarbs teātrī neaizēno lomu seriālā.

Kā piepildīt tukšumu

Personīgi pazīstu Regīnu un esmu piedzīvojis arī to, ka Rīgas autoostā viņu cilvēki uzrunā par Zentu. Un man nemaz nav žēl, ka Regīna ir visur – gatavo ideālās vakariņas, piedzīvo pārvērtības utt. Visticamāk, viņa izbauda savu popularitāti kā piedzīvojumu. Tomēr nav saprotams, kāpēc autore bez atlases salikusi grāmatā visu, ko Regīna stāstījusi: izlasīto žurnālu rakstu pārstāstus par dārgakmeņiem un gravitāciju, ekskursiju aprakstus, horoskopus utt. Atturīgi vēstīts par alkohola problēmām un arī vīriešiem Regīnas dzīvē, dažiem publicējot fotogrāfijas. Ja nav īstā foto, paņem Džo Dasēna attēlu un uzraksta, ka Regīnas dēla tēvs bijis dziedātājam līdzīgs. I. Jēruma ir viesojusies seriāla filmēšanas paviljonā un pat pārģērbusies Mildas kostīmā (grāmatā ir atvērums ar krāsu foto – autore un viņas varone), toties nav skaidrs, vai Valmieras teātrī viņa maz bijusi – aktieru teikto pierakstījusi Edīte Tišheizere. "Atziņas lai pauž filozofi, bet tev pieder mūslaikiem daudz piemērotāka prece – informācija," autore iedrošina savu varoni, bet ir palikuši daudzi neuzdoti jautājumi. Par lomu izrādē Līdz pavasarim Regīna vienīgo reizi nominēta Spēlmaņu nakts balvai, bet lasītājam tā arī nekļūst skaidrs, kas tā bija par izrādi un ko tur darīja Regīna. Trūkst arī objektīvas seriāla UgunsGrēks analīzes, nav pat īsti paskaidrots, kas tas par seriālu, uzskatot, ka lasītājs to automātiski zina.

Grāmatā trūkst normālas, sakarīgas sarunas ar daudz pieminēto dēlu un māsu, kurai dota neliela vieta, lai… komentētu māsas horoskopu! Maz ir nopietnu, būtisku tēmu – piemēram, dzimtas likteņa apraksts. Grāmata ir godīga tādā ziņā, ka autore necenšas pataisīt savu varoni par dižu zvaigzni. Inta Gorodecka saka: "Regīnai tā darba varbūt tik daudz nav bijis, lai pilnīgi attīstītu savu talantu." (193. lpp.) Iespējams, tieši tāpēc pati grāmatas varone Regīna šaubās, vai tāda grāmata ir vajadzīga, pārvar tikai 97. lappusē. Un to, vai varone ir patiesi priecīga par rezultātu, laikam gan zina tikai viņa pati.