Helēnas Heinrihsones tuvās attiecības ar rozēm ir visiem (interesentiem) zināmas: tik zināmas, ka uz izstādes Ar ūdenskrāsām atklāšanu 3. augustā tuvākie viesi tika aicināti tās vairs līdzi neņemt. Tomēr rozes tur bija, un kādā brīdī tika noimprovizēta miniatūra instalācija: pie akvareļa, kurā attēlota Porte de Clignancourt vāzīte, tika iznesta pati modele. Tā izrādījās bērna sprīža augstumā. Savukārt gleznotajam rozes ziedam droši vien bija piemeklēts dublieris, jo ziedi pārāk ātri novīst, lai tos varētu uzgleznot, izlikt izstādē un vēlreiz aplūkot.
Spēle ar mērogu
Nelielajā uzstādījumā uzskatāmi atklājās Helēnas Heinrihsones viltība – mainīt lietu mērogu. Daudzkārtējā palielinājumā pazūd priekšstats par to patieso izmēru, un rozes pārtop par kaut ko citu: tās var atgādināt ledus krāvumus (Gustavsberg mērces traukā), piepūšamus peldriņķus (Krūmroze), ragainu jūras mīnu (Zaļā) vai asinskāri smejošu puķi – cilvēkēdāju no kulta mūzikla Mazais šausmu veikaliņš. Jāatklāj pats galvenais formālais trika parametrs: akvareļi ir tehnikai neparasti prāvi – to garākās malas sasniedz pusotru metru. Vāzītes, kurās ievietoti ziedi, tikai aptuveni ļauj nojaust mēroga proporcijas – tās pašas pārvēršas vairāk par arhitektūras nekā interjera elementiem. To, ka, piemēram, smējīgā puķe nemaz tik bīstama nav, drīzāk skurbumā bravūrīga, saprotam no trauka, kurā tā iesēdusies: darba nosaukums Špicglāzīte būs gana daiļrunīgs tiem, kas šāda veida traukus kaut reizi ir lietojuši, – viņi arī zinās, kādu šķidrumu no tā var uzsūkt.
Spēle ar mērogu ir Helēnas Heinrihsones iemīļots paņēmiens, tā jau ir izpaudusies tieši saistībā ar ziedu attēlojumu. Iespaidīgākais piemērs meklējams ne tik tālā pagātnē – tieši pirms desmit gadiem. 2007. gadā tapa eļļas gleznu cikls, kurā rozes bija attēlotas pavisam citā, dramatiskā izteiksmē: tās sarkanmelnas un stūrainas slējās uz gariem, dzelkšņainiem kātiem nenoteiktā izplatījumā. Gleznu izmēri bija vēl lielāki – divu metru augstumā. Toreiz Helēna Heirihsone pirmoreiz izmēģināja lazējošu tehniku, kas eļļas gleznojumus padara tuvākus akvarelim.
Mākslinieces personālizstādē Sveiks, kurmi! Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē tajā pašā gadā, par spīti draiskajam nosaukumam, valdīja saspringta gaisotne, jo rožu sērija bija kombinēta ar galvaskausu attēliem halucinogēni košās krāsās, tādējādi tika veidots klasiski romantisku dzīvības un nāves simbolu pretstats. Asā eksistenciālā izjūta Helēnas Heinrihsones darbos nekur nav pazudusi, tomēr šajā gadījumā mūs vairāk interesē, kāda loma tās izteikšanā ir tieši ziediem. Piebildīsim, ka to attēlojumam palielinājumā māksliniece ir pievērsusies laiku pa laikam – gan rožu tuvplānos 2004. gadā, tātad vēl pirms izstādes LNMM , gan akvareļu ciklā 2013. gadā, kad portretēja pavisam nevainīgas puķītes ar biedējošu sugas vārdu – lauvmutītes.
Patoss pazūd
2007. gadā publicētajā katalogā atrodams mākslinieces izteikums, ka rozes "… ar savu pilnību atgādina, cik nemanāma ir robeža starp skaistumu un pārspīlējumu". Tas, ka Helēnas Heinrihsones darbos liela nozīme ir krāsai, laikam vairs nav jāatgādina – viņas spēja pārvaldīt visu spektru ir hrestomātiska kvalitāte. Tomēr tieši ziedu gleznojumi it īpaši uzsver izmēra lomu – tas ir viens no iemesliem, kāpēc Helēnas Heinrihsones darbi reprodukcijās izskatās labi, bet nekad nesniedz to pašu iespaidu, ko dzīvē.
Paradoksālā veidā, tieši daudzkārt pārspīlējot attēlojamā objekta izmēru, viņa tiek tuvāk tā skaistumam, kas liktos varbūt pat banāls vai ikdienišķs mērogā viens pret vienu. Maigi rozā rožu ziedlapiņas nav necik mīlīgas, kad tās pārtapušas apbrīnojami vienmērīgos un niansētos, gandrīz abstraktos ģeometriskos laukumos teju metra rādiusā. Vai dzeltenās, kas variējas no vēsas citrona krāsas gandrīz līdz zaļai, vai baltas ledainās nokrāsās, vai asinssarkanas. Pārspīlētais patoss ziedu simboliskās nozīmes skaidrojumos pazūd, kad skatītājs tiek konfrontēts ar glezniecības vielu – krāsu pigmenta klājumu uz baltas virsmas lielā pietuvinājumā. Aizmirstas prātot par ziedu īso mūžu kā dzīves gala priekšvēstnesi, kad izstādes atklāšana priecīgi signalizē – kāda radošā iecere atkal ir pagalam, īstenota un ierāmēta skatītāja baudai.
Helēna Heinrihsone
Izstāde Ar ūdenskrāsām
Galerijā Māksla XO līdz 2.IX