Indriķis Ģelzis ir Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas maģistrants, kurš galvenokārt aizrāvies ar video, pamācījies arī ArtEZ Mākslas institūtā Enshedē (Nīderlande), piedalījies vairākos mākslas pasākumos citviet Eiropā un tagad iepazīstina jau ar piekto personālizstādi. Savos agrākajos darbos, ko pats nesenā intervijā dēvēja par "cilvēku ielikšanu mēbelēs" (Diena, 04.02.2014.), Indriķis Ģelzis veidoja dažādas fiziski neiespējamas, sirreālas situācijas, liekot cilvēkiem, piemēram, sēdēt auto motora nodalījumā ar kājām salonā vai ievietot kādas ķermeņa daļas mūzikas instrumentos (izstādes Tikšanās un Aklās skaņas Laikmetīgās mākslas centrā kim? (2012); pēdējā, iespējams, pamanīta arī mākslas festivālā Cēsis 2012.
Ar vai bez komentāriem
Pirmais iespaids – pilnībā apstiprinās priekšstats, ka laikmetīgajai mākslai jābūt pret skatītāju vismaz nedaudz agresīvai. Šoreiz apmeklētāju gaida gan telpas, gan priekšmetu deformācija, kam jāuzmanās neuzskriet virsū un nedabūt pa pieri. Kā ierasts, objekti papildināti ar zināmu stāstu, kas paskaidro vai ievirza noteiktā asociāciju ķēdē. Par nepieciešamību verbāli komentēt mākslas darbus lauzts diezgan daudz šķēpu, tomēr vismaz apmierinošs šķiet šāds atzinums – mākslai vajadzētu būt kaut daļēji saprotamai bez vārdiem, tomēr teksta funkcija ir intuitīvi saprasto vēl padziļināt, precizēt, īsi sakot, nodrošināt, ka skatītājs ar to aiziet bagātāks nekā bez tā. Vienmēr tā noteikti nenotiek, bet šajā gadījumā?
Vispirms gadījās aplūkot eksponētos objektus, pilnīgi neko nezinot par ieceri. Iespaids ir šāds – kāds nezināms spēks, šķiet, radījis izvirzījumu sienā, tas savukārt viļņveidīgi turpinājies, identiskā leņķī deformējot trīs metāla skapīšus, kolonnu, videoekrānu un arī tajā redzamās mašīnas piekabi. Izstādē var atrast vairākus skatpunktus, no kuriem raugoties deformācijas leņķi diezgan perfekti iegulst cits citā, dekonstruējot cietās matērijas nesatricināmi regulārās, utilitārās formas. Savādotie priekšmeti un telpa nenoliedzami spēj pārsteigt, taču jautājums, kas notiek vai var notikt pēc kāda mirkļa, kad skatītājs izstādi ir apstaigājis un izpriecājies par dažādo iespējamo skatpunktu piedāvājumu.
Ņemam palīgā tekstuālo daļu – vispirms neierasti garo un sarežģīto nosaukumu. Kas no eksponētajiem objektiem ir "versijas par vienu indivīdu"? Un kas – "nemanāma atšķirība"? Par pirmo skaidrības maz, otrais vārdu savienojums visvairāk saistās ar violetajiem skapīšiem, no kuriem katrs ir mazliet citā tonī. Turpmākie komentāri: "Trīs personas skatās uz vienu indivīdu. Trīs indivīda kopijas vienbalsīgi apgalvo, ka esot uzbūvējušas tikai vienu violeto skapīti. Izstādē apskatāmi četri precizējumi par vienu indivīdu, kuri, balstoties uz vienu kļūdu, cenšas sadzīvot ar notikušo incidentu. Izstādes ideja balstīta uz personīgu ikdienas notikumu, kad, pieļaujot vienu kļūdu, cieta visi, izņemot mani."
Vai redzamais kļuva skaidrāks vai vismaz daudzšķautņaināks? Un kurš ir ceturtais precizējums bez trim skapīšiem? Viens minējums varētu būt – auto piekabe. Labi piepūloties, "kļūdas" jēdzienu var mēģināt piemērot pašam trīsstūrveida izvirzījumam, bet "visu" cietušo lomā iztēloties izstādītos priekšmetus: skapīšus, kolonnu un videomateriālu.
Vēsā spekulācija
Liekas gan, ka izstādē mēģināts vizualizēt divas pārāk atšķirīgas idejas, kas īsti nesasaistās kopā un viena otrai pat traucē. Viena – nemanāmo atšķirību postulējums kā subjektivitātes (dažādās nozīmēs) analoģija – izvēršama daudzo vienlaicīgo patiesību, plurālisma un relatīvisma virzienā, kam var mēģināt oponēt ar konkrētu izvēļu neizbēgamību un nepieciešamību. Otra – kļūda vai novirze kā deformācija, kas izpaudusies dažādu priekšmetu un telpas elementu virknē, raisot asociācijas ar nemanāmu saikņu un attiecību meklējumiem starp ārēji nesaistītiem fenomeniem un notikumiem.
Izstādes kuratore Inga Šteimane piedāvā redzamo aplūkot arī modernisma un postmodernisma opozīcijas griezumā, minot, ka it kā futūristiski sirreālistiskie objekti tomēr ir atšķirīgi: "Ja modernisms darbojas kā politika, kā stratēģija un taktika, kas piedāvā šķietami universālu kultūras modeli, tad Indriķa Ģelža Nemanāmo atšķirību var saukt par spekulāciju, ko uzskatāmības labad papildina vizuāli tēli. Šī izstāde nerada jaunu pasauli, bet mēģina saprast veco. Šī māksla ir atskurbinoša, nevis apreibinoša un ar savu nepasludināto, bet sajūtamo vēsumu piestāv XXI gadsimtam" (no izstādes anotācijas). Tomēr izskatās, ka vizuālie tēli savā uzskatāmībā darbotos pat precīzāk bez komplicētās spekulācijas. Tiesa, šī iedarbība, lai arī visai spēcīga, nav ilglaicīga un pamatā ekspluatē pārsteiguma momentu.
Indriķis Ģelzis
Personālizstāde Precizējot izvirzītās versijas par vienu indivīdu (Nemanāma atšķirība)
Rīgas mākslas telpas Intro zālē līdz 6. martam